11. janvāris. Ziemassvētku kauju atspoguļojums tā laika presē

Krievijas armijas uzbrukums pie Rīgas, kas Latvijas vēsturē ieguvis ar Ziemassvētku kauju nosaukumu, ilga no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim (pēc jaunā stila). Ielūkojamies tā laika latviešu preses rakstītajā par šo notikumu.

Krievu 12. armijas uzbrukums pie Rīgas, kas mūsu dzimtenes vēstures stāstā ieguvis Ziemassvētku kauju nosaukumu, ilga (pēc jaunā stila) no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim. Militārie rezultāti: daži kvadrātkilometri iegūtas teritorijas, 1000 vācu karagūstekņu, daudz trofeju. Krievijas armijā – 26 000 kritušo un ievainoto, no tiem 9 000 latviešu strēlnieku. Šodien, simts gadus pēc šiem notikumiem, ielūkosimies latviešu preses lappusēs.

Noskaņojumu, kāds valda latviešu sabiedrības lielākajā daļā Ziemassvētku kauju laikā, labi raksturo publikācija pilsoniski demokrātisko aprindu laikrakstā „Baltija” 1916. gada 25. decembrī (pēc vecā stila).

„Mūsos pamostas veseluma, kopības apziņa. Mēs esam lūkojušies līdz šim uz mūsu tautu caur analītiskām brillēm, un esam to redzējuši saskaldītu tikai šķirās. Bet tagad mēs pūlamies atkal to saskatīt kā kaut ko nedalītu, veselu. Vārds „Latvija” kļūst priekš mums vairāk nekā teritorijas apzīmējums vien. Mēs ieliekam tanī bagātu saturu par latviešu kultūru, pat latviešu daili un literatūru, mūziku un glezniecību, kuru rada tauta ar brīvu garu un spēcīgu tiesisku apziņu, atbalstīdamās uz savu ciešu māja iekārtu. Un lai gan dzīves īstenība mums rāda pavisam ko pretēju – dalītu Latvju zemi, izkliedētu latvju saimi, satriektu garu, retinātas garīgo vērtību radītāju rindas – mēs tomēr gribam līdz ar dzejnieku cerēt: latvji mūžam nemirs!”

Nav brīnums, ka pirmās ziņas par latviešu sekmēm frontē avīžu slejās atbalsojas jūsmīgos un cīņas entuziasma pārpilnos rakstos. Laikraksts „Jaunākās Ziņas” 27. decembrī (pēc vecā stila) raksta:

„Mūsu varonīgie strēlnieku pulki spiežas bez apstājas dziļāk un dziļāk ienaidnieka frontē no Olaines līdz Tukumam, un pat aiz tās tālāk gar jūru uz vienu un aiz Jelgavas uz otru pusi. Mūsu plašais pasākums izvēršas par varenu uzvaras gājienu. Ienaidnieks cīnās ar izmisumu un cieš milzīgus zaudējumus, pret kuriem mūsu zaudējumi ir samērā nelieli. Savu necilvēcību ienaidnieks pierāda ar sprāgstošajām lodēm, bet grūti ievainoto, salīdzinot ar vispārējo ievainoto daudzumu, ir maz. Mūsu strēlnieki, līdzīgi dzimtenes ozoliem, neļimst, bet laužas pie ienaidnieka, nesdami tam drošu nāvi un iznīcību, uz katra soļa gavilēdami ielencot viņa nodaļas, un vairojot gūstekņu pulkus un trofeju kaudzes, un ja kam jānoliek galva par tautas un dzimtenes brīvību, tie lūst par briesmām ienaidniekam, raudami to līdzi nāves valstī. Ar katru dienu mūsu sekmes attīstās un vakar, 26. decembra vakarā, to atkal pierādīja milzīgie gūstekņu pulki un lielgabalu, ložmetēju un citu trofeju rindas, kas stiepās pa ielu ielām pa starpām ar jauno varoņu pulkiem, kas steidzas uz kaujas laukiem nest jaunas briesmas ienaidniekam un jaunas uzvaras caram un tronim.”

Tomēr „Jaunākās Ziņas” skata šo karu ne tikai eksaltētu aizmugures avīžnieku acīm. Laikrakstam ir arī savi korespondenti frontē, kuri ziņo tieši no pirmajām līnijām, un viens no tiem – Kārlis Skalbe. Šajās dienās „Jaunākās Ziņas” publicē Skalbes aprakstu sēriju „Uz kaujas lauka”.

„Šausmīgā kara darbdiena. Piepeši mēs atrodamies viņas priekšā. Mēs ejam uz otro pārsienamo būdu. Tur – kaudzē sakrautas flintes. Kaudze flinšu – no tiem, kuru vairs nav. Tur staigāja Dieva dēli, dvēselītes lasīdami… Mēs ejam pa kaujas lauku, kad eņģeļi jau ir aizgājuši un dvēselītes aiznesuši. Atkal mēs atrodam kaut kur kritušus strēlniekus, kuri rindā guļ zem saviem pelēkajiem mēteļiem. Kāds sargs ar flinti pār plecu klusi staigā viņiem garām. No šīm vaska dzeltenām pierēm dvēselītes jau ir paņemtas, un mēs redzam tikai miroņus, kuriem iet garām bargā, nemīlīgā kara darbdiena. Un tomēr – kā guļ šie latviešu vīri! Rokas enerģiski savilktas dūrēs viņi tur vēl uz krūtīm. Es apbrīnoju viņus pat šai nāves pelēkumā, kad viņi guļ, pie malas novākti, itin kā kaudzē saraustas rudens lapas.”