Pēc Pirmā pasaules kara, velkot robežas starp jaunajām Eiropas valstīm, teritoriju piederība bieži tika izšķirta iedzīvotāju nobalsošanās – plebiscītos. Plebiscīts par Austrumprūsijas dienviddaļas piederību Polijai vai Vācijai notika 1920. gada 11. jūlijā.

1918. gada 11. novembrī, noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, savas neatkarības atjaunošanu pasludināja Polija. Tas, ka Polijas valstiskums atjaunojams, tobrīd jau bija teju vispāratzīts; daudz neskaidrāks bija jautājums par šīs valsts robežām. Polija, kas bija pastāvējusi no 10. gs. līdz 18. gs. nogalei, dažādos laikos bija aptvērusi dažādas teritorijas, uz kurām tagad pretendēja arī citas valstis – Čehoslovākija, Ukraina, Baltijas nācijas. Arī karā sakautā Vācija nebūt nebija gatava labprātīgi šķirties no savām provincēm, kurās kādreiz bija valdījuši poļu karaļi. Tur, kur poļi bija nepārprotamā vairākumā – kā Lielpolijā, zemēs ap Poznaņas pilsētu – jautājums samērā ātri tika atrisināts par labu Polijai. Citāda situācija bija tagadējās Polijas ziemeļaustrumos, toreizējās Austrumprūsijas dienviddaļā. 1910. gada Vācijas tautas skaitīšanas dati vēsta, ka strīdus teritorijā dzīvojuši 693 000 iedzīvotāju, no kuriem poļu valodā vai tai radniecīgajā mazūriešu dialektā runājuši 268 000 jeb nepilni 39%. Citi avoti gan min citādas proporcijas – līdz pat 61% nevācu iedzīvotāju. Parīzes miera konference, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums par teritorijas piederību, izšķīrās par tolaik visai izplatītu risinājumu – iedzīvotāju nobalsošanu jeb plebiscītu. Tas tika sarīkots 1920. gada 11. jūlijā.

Plebiscīta teritorija tika pakļauta karā uzvarējušo valstu pārstāvju komisijai, šeit tika dislocēti franču, britu un itāliešu armijas kontingenti. Tomēr administratīvais aparāts un policija palika tie paši vācu. Abas puses izvērsa aktīvu propagandas kampaņu. Polija apelēja pie poļu iedzīvotāju vēsturiskajām saknēm, līdzīgi argumenti bija arī Vācijai attiecībā uz vāciski runājošajiem. Pie tam vācu avīzes un aģitatori klāstīja, ka jaunā Polijas valsts ir nestabila, mazattīstīta un tai draud boļševisma briesmas, un šie argumenti nebija gluži bez pamata. Diemžēl ar aģitāciju un propagandu vien viss neaprobežojās. Vairāk nekā 200 000 vāciešu iesaistījās tā dēvētajā „Austrumvācijas tēvijas dienestā”. Faktiski tā bija neapbruņota milicija, taču likumīgā policija uz tās darbībām skatījās caur pirkstiem, savukārt reģionā izvietotie sabiedroto spēki bija pārāk mazskatlīgi, lai kontrolētu situāciju. „Tēvijas dienesta” miliči izvērsa iebiedēšanas kampaņu pret poļu aktīvistiem; notika uzbrukumi, no kuriem daži beidzās ar slepkavībām. Zināmākā ir Prūsijā dzīvojušā Parīzes miera konferences Polijas delegācijas locekļa Bogumila Linkas piekaušana līdz nāvei. Tāpat ir pamatotas aizdomas, ka pašā plebiscīta dienā notikusi apjomīga rezultātu viltošana par labu vācu pusei.

Tomēr var lēst, ka ļoti daudz ko plebiscīta iznākumā izšķīra Polijas valsts tābrīža situācija. 1920. gada maijā Krievijas boļševiku valdība, praktiski uzvarējusi pilsoņkarā, vērsa visu Sarkanās armijas jaudu pret Poliju. Nebūdama gatava šādam triecienam, poļu armija strauji atkāpās. Jūlijā, kad notika plebiscīts, Tuhačevska kavalēristi jau tuvojās Austrumprūsijas robežām. Nevar pārmest daudziem poliski runājošajiem Vācijas pilsoņiem, ka šādā situācijā viņi izšķīrās arī turpmāk palikt Vācijas paspārnē. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem plebiscītā piedalījās apmēram 85% balsstiesīgo, no kuriem vairāk nekā 95% nobalsoja par palikšanu Vācijā.

Austrumprūsijas dienviddaļas piederība tādējādi tobrīd bija atrisināta, taču kopumā Polijas un Vācijas robežu jautājums bija bumba ar laika degli. Lai nodrošinātu Polijas pieeju jūrai, tika izveidots t.s. Poļu koridors, kas atšķēla Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Abās robežas pusēs palika lielas poļu un vācu minoritātes. Jau divdesmito gadu sākumā tika spriests, ka šāda situācija var pastāvēt tikai tad, ja starp abām valstīm ir ļoti draudzīgas attiecības. Diemžēl starpkaru Eiropas realitāte bija citāda.