1813. gada 11. maijā trīs vīri sāk ekspedīciju, lai šķērsotu Zilos kalnus Austrālijā. Iebraucēju kolonija Sidnejā vairs nespēja efektīvi eksistēt, tāpēc bija jāmeklē jaunas zemes lauksaimniecībai. Viljams Lovsons, Gregorijs Blaklands un Viljams Venvorts ir apņēmības pilni šķērsot Zilo kalnu grēdu, lai atrastu ceļu jaunām kolonijām.

 

Eiropiešu kolonija, kas radās ap 1788. gadu līcī mūsdienu Sidnejas ostā, strauji auga un sasniedza savus reālos izmērus jau dažu gadu desmitu laikā. Kolonijas vajadzībām bija jāatrod jauni resursi – pārsvarā lauksaimniecības zemes, lai varētu izplesties. Šīs vajadzības īpaši pastiprināja divi sevišķi karsti gadi, kad kolonija saskārās ar milzīgu sausumu. Tāpēc tika meklēti jauni ceļi, kā šķērsot Zilos kalnus, kas jau bija kļuvuši par dabīgu šķērsli pilsētas attīstībai. Pastāvēja dažas idejas, kā apiet kalnus, vietējie iedzīvotāji zināja apvedceļus, bet eiropiešus uz priekšu dzina arī kāre pēc jaunām zemēm. Tie, kas atklāja jaunas platības kolonijas vajadzībām, parasti pateicībā ieguva daļu no jaunatklātās zemes. Gregorijs Blaklands bija viens no cilvēkiem, kas vairoja savu labklājību ar dažādiem atklājumiem, kuru rezultātā ieguva zemi saimniekošanai. Tāpēc Blaklands arī bija tas, kurš uzrunāja pārējos ekspedīcijas dalībniekus, lai atrastu drošāko pāreju Zilajiem kalniem.

Sidnejas kolonijas gubernators atbalstīja trīs vīru piedāvājumu atrast jaunas lauksaimniecības zemes. Blaklands kopā ar Viljamu Lovsonu un Viljamu Venvortu bija gatavi riskēt un doties pārgājienā pāri kalniem. Viņu plāns bija paņemt līdzi dažus mantu nesējus un censties iet pāri kalniem. 1813.g ada 11.maijā septiņu cilvēku karavāna devās ceļā. Bez Blaklanda, Lovsona un Venvorta gāja arī četri mantu nesēji un arī četri zirgi ar pieciem suņiem. Mantu nesēju vidū bija gan bijušie ieslodzītie, kas atceļoja uz Austrāliju vai nu piespiedu kārtā, vai arī, lai meklētu jaunu dzīvi, gan arī ķenguru mednieki, kuri labi orientējās apvidū, lieliski spēja izdzīvot savvaļā un varēja arī analizēt dzīvnieku ceļus. Ekspedīcijā visi devās no Blaklanda fermas, kas atradās Zilo kalnu pakājē. Viņu ekspedīcija prasīs 21 dienu, kuru laikā izdosies atrast pāreju kalnu grēdai.

Iemesls, kāpēc šī ekspedīcija sasniedza mērķi pāriet pāri kalniem, bija metodiskajā pieeja ekspedīcijas plānošanai. Atšķirībā no iepriekšējiem dēkaiņiem viņi nolēma sadalīties divās atsevišķās grupās, kuras iet izlūkos. Kamēr viena grupa lēnām kustējās ar visām mantām, otra devās straujāk uz priekšu mežos, lai saprastu, pa kuru ceļu iet. Pēc dienas, abas grupas mainījās vietām. Šādā veidā viena grupa varēja atpūsties, lai nākamajā dienā ļautu atpūsties tiem, kas iepriekšējā dienā izdarīja lielāko darbu.

Vēl viena nianse, ko šīs ekspedīcijas dalībnieki izdarīja citādāk nekā iepriekšējie, viņi centās iet pa kalnu grēdām. Lai orientētos kalnu ielejās, vajadzēja iztērēt milzum daudz spēka, cenšoties saprast, uz kuru pusi iet un kurš virziens vestu kalniem pāri. Taču uzkāpjot grēdā, varēja saprast, kura cita grēda varētu pavērt ceļu pāri kalniem. Tieši staigājot pa kalnu korēm, ekspedīcija atrada pāreju, kas aizveda uz teritoriju, ko tagad Austrālijā pazīst kā Jaundienvidvelsu. Kad viņi sasniedza līdzenumus aiz Zilajiem kalniem, ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka koksnes jaunajās teritorijās ir tik daudz, ka vismaz 30 gadus kolonija par to varētu neraizēties. Savukārt lauksaimniecības zemes bija tādā daudzumā, ka kolonijai bija iespēja pārcelties un radīt jaunas apmetnes. Tādā veidā radās Baturstas pilsēta, viena no pirmajām aiz Zilajiem kalniem. Tā kļuva par pirmo pieturvietu jaunajiem ieceļotājiem aiz Sidnejas. Pateicībā par atklāto ceļu, ekspedīcijas dalībnieki saņēma zemes gabalus, katram pienācās tūkstotis akru, kas bija labs pamats labklājībai. Vēlāk pa ekspedīcijas maršrutu uzbūvēja ceļu, kas ļāva palielināt satiksmi starp koloniju un jaunajām teritorijām.