1867. gada 11. martā Parīzē pirmizrādi piedzīvoja Džuzepes Verdi opera „Dons Karloss". Titulvaronis, kādu redzam uz operas skatuves, gan ir pavisam cits nekā tas, kuru mums saglabājušas vēstures liecības par šo 16. gs. spāņu princi.

Tā dēvētā „lielā opera" ir īpašs operas paveids, kam raksturīga četros vai piecos cēlienos izvērsta dramatiskā kompozīcija, plaši masu skati un baleta intermēdijas, vēsturiski vai mitoloģiski sižeti. Žanrs uzplauka Francijā 19. gs. trešajā desmitgadē un tika kopts, jo sevišķi Parīzē, apmēram līdz gadsimta beigām. Mūsdienās gan tādi darbi kā Rosīni „Vilhelms Tells" vai Meijerbēra „Hugenoti" nav starp bieži iestudētiem, un var minēt vien pāris „lielās operas", kas joprojām saglabājušas nozīmīgu vietu operteātru repertuārā. Viena no tām – Džuzepes Verdi „Dons Karloss", reizēm dēvēta par izcilāko no „lielajām operām", savu pirmizrādi Parīzes operā piedzīvoja 1867. gada 11. martā.

Kamila de Lokla un Žozefa Merī libreta pamatā ir Fridriha Šillera vēsturiska drāma. Vācu apgaismības meistars savā darbā apspēlējis reālu 16. gs. personību – Spānijas karaļa Filipa II, viņa sievas Elizabetes Valuā un dēla prinča Karlosa dzīvesstāstus. Karloss bija karaļa Filipa dēls no pirmās laulības, cik var spriest no vēstures avotiem – jauneklis ar vāju veselību un nestabilu psihi. Diezgan nepārprotami princim Karlosam bijušas arī pastāvīgi sliktas attiecības ar karali Filipu, kas pamazām pāraugušas īstā dēla naidā pret tēvu. Kad princis Karloss mēģināja organizēt dumpi, karalim nācās viņu ieslodzīt cietumā, kur jauneklis ar alkoholu un badošanos mērķtiecīgi sagrāva savu jau tā vārgo veselību un 23 gadu vecumā mira. Iespējams, vienīgais gaismas stars šai drūmajā liktenī bija draudzība ar karaļa Filipa trešo sievu, franču princesi Elizabeti Valuā. Sākotnēji Elizabete bija saderināta ar pašu Karlosu, taču kad pēkšņi nomira Filipa otrā sieva, Anglijas karaliene Marija, viņš piedāvāja Elizabetei Spānijas karalienes godu. Politisku apsvērumu dēļ no šī piedāvājuma nevarēja atteikties, un tā nu piecpadsmitgadīgā Elizabete kļuva par tobrīd 32 gadus vecā Filipa sievu. Laikabiedru liecības viņu saglabājušas kā izcili gudru, apbrīnojami laipnu un arī eņģeliski daiļu būtni. Kā izteicies tā laika Francijas galma hronists Pjers de Burdeijs, „var domāt, ka Dievs radījis viņu pat vēl pirms šīs pasaules un turējis gatavībā savam nolūkam". Karalis Filips bija sajūsmā par savu jauno sievu, un viss liek domāt, ka abu starpā valdījusi mīlestība un arī savstarpēja cieņa. Un arī prinča Karlosa plosīgais raksturs karalienes tuvumā pierimis – tā kā abi bija vienaudži, ar laiku viņi kļuvuši par tuviem draugiem. Karaliene Elizabete smagi pārdzīvojusi prinča ieslodzīšanu un nāvi, un arī pati šķīrusies no dzīves tikai dažus mēnešus vēlāk – mirstot dzemdībās. Sakritības vecumā un liktenī, un arī Elizabetes saderināšanās ar Karlosu pirms kāzām ar Filipu, raisīja runas par mīlas jūtām starp pamāti un padēlu. Baumas, visdrīzāk, bija bez pamata, tomēr iedvesmoja Šilleru un vēlāk arī Verdi radīt gluži citādu Dona Karlosa tēlu. Lugā un operā Dons Karloss ir spēcīga personība: kaislīgs mīlētājs un tautas pielūgts taisnības cīnītājs.