1919. gada 11. novembrī Rīga tika atbrīvota no Bermonta karaspēka. Lai godinātu Brīvības cīņu dalībniekus, Latvijā sāka atzīmēt Lāčplēša dienu. Tikai sākumā to vēl tā nesauca. Pēc gada, 1920. gada 11. novembrī, tika godināti pirmie Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Tie bija cilvēki, kas palīdzēja nosargāt tik trauslo Latvijas neatkarību, kas tika iegūta tikai pirms nepilna gada.

 

Pirmais pasaules karš, kas beidzās 1918. gada 11. novembrī, atnesa vairākām valstīm neatkarību. Lielie ģeopolitiskie pārmaiņu vēji radīja labvēlīgu augsni neatkarības idejām, kuras arī centās izmantot vairāku tautu patrioti. Latvijas brīvība nebūtu bijusi iespējama bez revolūcijas Krievijā, kas atnesa 22 neatkarības gadus.

Pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība, cepures līksmības gaisotnē vēl nevarēja mest gaisā. Tautu un jauno valsti gaidīja milzīgi pārbaudījumi jeb Brīvības karš, kas tad arī noteica, būs iespējama Latvijas pastāvēšana vai nē. Tā sauktā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija jeb Bermonta karaspēks nevēlējās pieļaut mazu, neatkarīgu valstiņu parādīšanos. Tāpat šādu valstiņu rašanās nebija izdevīga Baltijā palikušajām vācu karaspēka daļām. Tā kā karā bija iesaistītas trīs ieinteresētās puses, uz mierīgu dzīvi neviens nevarēja cerēt.

1919. gada novembrī Latvijas karavīri atguva Rīgu. Tāpat tika izcīnītas vairākas svarīgas kaujas ārpus galvaspilsētas, bet galvenais, tika iegūta milzīga pašapziņa un milzīgas emocionālais pacēlums. Latvijas karavīru Brīvības cīņās bija mazāk par svešzemniekiem, viņu apgāde un bruņojums arī bija sliktāks, taču varonība un cīņasspars izšķīra kara likteni. Lāčplēša diena gluži kā tautas vienīgais eposs, iedeva tautai vīziju, bet šīs dienas svinēšana bija visas valsts pateicība tiem, kas šo valsti izveidoja – tie bija visi tie patrioti, kuri netrīcēja nāves priekšā, bet darīja visu, lai karoga mastā lepni plīvotu Latvijas karogs.

Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu 1919. gadā. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. Interesanti, ka pirmajā gadā Lāčplēša dienu nesvinēja kā Brīvības cīņu uzvaras dienu. 1920. gada 11. novembrī Lāčplēša kara ordeni saņēma pirmie 288 brīvības cīņu dalībnieki - Latvijas armijas karavīri, strēlnieku pulka karavīri un arī ārzemnieki, kas palīdzēja nosargāt Latvijas neatkarību. Laikam ejot, 11. novembri pārsauca par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem.

Padomju laikos tādas Lāčplēša dienas nebija. To atkal sāka svinēt sāka svinēt 1988. gadā. Savukārt 1988. gadā, to uzdrošinājās atcerēties paši drosmīgākie. Cilvēki pirmo reizi nolika piemiņas svecītes pie Rīgas pils, bet gadu vēlāk, 1989. gadā, Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība oficiāli ieviesa 11. novembri kā Lāčplēša dienu. Tā kā starp dzīvajiem vairs nebija palikuši īstie šīs dienas varoņi, 11. novembris kļuva par brīdi, kad pateikties karavīriem un viņu komandieriem, palīgiem un karavīru ģimenēm, arī politiķiem un ierēdņiem, kā arī parastiem līdzpilsoņiem - veciem un jauniem, kuri tālajā 1919. gadā, redzēja sapni par savu valsti.