1939. gada 11. oktobrī ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam nodod vēstuli, kuru parakstījis Alberts Einšteins. ASV tik populārais zinātnieks informē Rūzveltu par savām un savu kolēģu bažām, ka nacistiskā Vācija cenšas iegūt masu iznīcināšanas ieročus. Lai arī šī vēstule ilgu laiku klejoja pa varas gaiteņiem, tās rezultāts būs pēc pāris gadiem sāktā programma „Manhetenas projekts”.


Ideja, ka jāraksta vēstule ietekmīgiem varas cilvēkiem, nepieder Albertam Einšteinam. To, ka nacistiskā Vācija varētu iegūt kodolieročus, zinātniskajās aprindās nojauta daudzi. Jau pieminētais Alberts Einšteins pats aizbrauca no Vācijas iespējamo vajāšanu dēļ. Taču idejas autors vēstulei bija ungāru izcelsmes zinātnieks Leo Silards. Jau 1939. gada vasarā ASV prese daudz rakstīja par pētījumiem dažādās ķēdes reakcijās, kas varēja novest pie ieroču izstrādes ar milzīgu sprādziena spēku. Tomēr ASV publika bija tik ļoti skeptiska, ka zinātniskajās aprindās ātri saprata, briesmas līdz galam nav apjaustas. Tāpēc arī Leo Silards un Jūdžins Vīgners iedomājās rakstīt vēstuli lēmumu pieņēmējiem, ka jādomā par stratēģisko izejvielu uzkrāšanu. Sākotnējā doma bija ar vēstuli uzrunāt Beļģijas karalieni, jo Beļģija kontrolēja lielāko tā laika urāna atradņu teritoriju Kongo. Silards cerēja, ka karaliene varētu pastiprināt Kongo aizsardzību, jo skaidrs, ka nacistiem būtu nepieciešams iegūt savā īpašumā tādu teritoriju, kas varētu apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc urāna rūdas. Taču sarunā ar ASV ekonomistu Aleksandru Saksu tika nolemts labāk uzrunāt ASV prezidentu. Sakss bija augsta līmeņa padomnieks Rūzvelta administrācijā un viņa ieteikums, protams, ir acīmredzams, labāk nevis Beļģijai nodot informāciju par svarīgajām izejvielām, bet gan pašiem iegādāties un uzkrāt ievērojamus krājumus.

1939. gada augustā tapa vēstule. Silards ar Vīgneru apzinājās, ka viņu vārdi ASV prezidentam neizteiks tik daudz, kā Alberta Einšteina vārds. Einšteins bija vispārzināms pacifists, kuru neinteresēja zinātniskā pētniecība, kas vērsta uz bruņošanos. Tāpēc arī 2. augustā Einšteins nodiktēja Silardam vēstules tekstu vācu valodā, ko Silards pārtulkoja iesniegšanai Rūzveltam. Vēstulē Einšteins brīdina ASV prezidentu, ka fiziķu Enriko Fermī un Leo Silarda pētījumi ir pietiekoši, lai secinātu, ka ķēdes reakcijas, kuras var izraisīt bagātināts urāns, būs nākotnes ieroču pamatā. Einšteins aicina sākt domāt par šīs izejvielas uzkrāšanu stratēģiskiem nolūkiem un uzklausīt zinātniekus, kuri var sniegt vērtīgus padomus. Einšteins arī brīdina vēstulē, ka 1939. gadā lielākās atradnes urāna rūdai ir Kanādā, Čehoslovākijā un Beļģijas Kongo. Ja Čehija jau nonākusi Vācijas rokās, tad Kanāda ir tuvākā iespēja ASV, bet tās krājumi ir salīdzinoši nelieli. Tāpēc īpašas attiecības ar Beļģiju būtu ārkārtīgi svarīgas no stratēģiskās diplomātijas viedokļa.

Diemžēl vēstule pie ASV prezidenta nonāca tikai 1939. gada 11. oktobrī. Aleksandrs Sakss to bija noturējis pietiekami ilgi pie sevis. Pa šo laiku jau bija sācies Otrais pasaules karš un nebija ne mazāko šaubu par Vācijas nodomiem. Teorētiski šī aizķeršanās neradīja papildu kavēšanos ASV, jo ASV tāpat turpināja kavēties ar uzticēšanos kodolpētījumiem. Rūzvelts, lai arī nozīmēja atbildīgo personu šim projektam un paredzēja finansiālu atbalstu urāna iegādei, īpaši neiedziļinājās jautājuma tālākā izskatīšanā. Zināms, ka „Manhetenas projekts”, kura mērķis bija radīt kodolieročus ASV vajadzībām, sākās tikai 1942. gadā. Zinātnieku sastāvā, kas piedalījās projektā, iekļāvās arī pacifists Einšteins un vēstules īstais iniciators Silards. Projekta iznākums arī mums visiem zināms, izstrādātas divas kodolbumbas, kas nomestas uz Japānu.