1935. gada 11. septembrī praktiski pie pašas Kazahstānas robežas piedzima puika, kuru tēvs nolēma nosaukt par godu iemīļotā dzejnieka Aleksandra Puškina vienam no varoņiem – par Hermani. Tēvs vēl nezina, ka tieši šis vārds izšķirs dēla likteni. Pasaulē nāca Hermanis Titovs (1935-2000), pasaules kosmonauts nr.2, kurš visas dzīves laikā tā arī netika vaļā no šīs sev neglaimojošās palamas.

 

Cik filmu, grāmatu un stāstu nav izveidots par kosmosa apgūšanas sākumiem. Pirmatklājēji vienmēr ir saņēmuši lielāko slavu, godu un atzinību, tāpēc arī cīņa par iespēju būt pirmajiem vienmēr ir sīva un nežēlīga. Kamēr 60. gadu sākumā nežēlīgi cīnījās ASV ar PSRS, kura pirmā palaidīs kosmosā cilvēku, divi vīri nežēlīgi cīnās viens ar otru. Precīzāk gan būtu teikt, cīnās paši ar sevi, jo pirmajam cilvēkam kosmosā jābūt maksimāli spēcīgam, tāpēc nebeidzami krosi, lēkāšana, treniņi kosmiskajās centrifūgās un dažādos citos trenažieros ir ikdiena un dažkārt pat nakts. Cīņas vienīgais ieguvums – būt pirmajam, kas aizlido kosmosā.

Hermanis Titovs (attēlā no kreisās, kopā ar Ņikitu Hruščovu un Juriju Gagarinu) piedzima Altaja pusē 1935. gada 11. septembrī. Viņa tēvs bija ciema lielākā slavenība, jo bija vietējais valodas un literatūras skolotājs, kurš turklāt bija mācījies Maskavā konservatorijā. Ciemā viņu ļoti cienīja un allaž nāca pēc padoma. Kad Titova seniora ģimenē ienāca bērni, viņš tiem vārdus deva par godu iemīļotā Aleksandra Puškina daiļradei – dēls kļuva par Hermani, kamēr meita par Zemfīru. Tēvs ļoti cerēja, ka arī dēls kļūs par pedagogu un spēlēs kādu mūzikas instrumentu. Tāpēc mazajam Hermanim nopirka mazu akordeonu, tikai Hermanis gan to noslīcināja dīķī, jo ieraudzīja savu mūža mīlestību – tā bija lidmašīna.

Obligāto iesaukumu armijā laikā Hermanis Titovs nokļuva aviācijas pulkā. Viņš bija ļoti spējīgs un fiziski izturīgs lidotājs. Viņa firmas zīme lidojumos bija izpildīt asu pagriezienu, kuru tā arī sauca par virāžu. Tās laikā pilots piedzīvo gana lielu pārslodzi, bet Titovu tas nebiedēja. Viņš bija viens no retajiem, kas labprātīgi izpildīja sarežģītas figūras, jo ieguva no lidošanas maksimālā ātrumā un leņķī baudu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, kad 50. gadu pašās beigās viņu uzaicināja uz slepenu programmu, kur gatavos nākotnes lidotājus. Kas ar to tika domāts, Titovs nezināja, bet piekrita. Kā atminējās viņa sieva, visu, ko viņa zināja par šīm pārmaiņām, varēja censties nojaust no grāmatām, kas parādījās mājās. Titovs sāka lasīt kosmosa apgūšanas pionieru literatūru.

Kad beidzās gatavošanās kosmiskajam lidojumam, finišu sasniedza divi cilvēki – Hermanis Titovs un Jurijs Gagarins. Abu rādītāji, pārbaudes un rezultāti bija teju identiski. Neviens nespēja pateikt, kurš ir labāks. Klīst leģenda, ka izšķirošu lomu nospēlēja PSRS tā laika vadītājs Hruščovs. Skaidrs, ka tik lielu lēmumu, kurš lidotājs kļūs par pirmo kosmosā, nevarēja pieņemt bez augstākā līdera. Un kāds it kā atminējās, ka dienā, kad Hruščovam iedeva abu lidotāju lietas, viņš saviebies par vārdu Hermanis. Kas tas par ārzemnieku vārdu, tauta mūs nesapratīs! It kā tajā brīdī bija nolemts, kosmosā pirmais lidos Jurijs Gagarins.

Titovs, salīdzinājumā ar Gagarinu bija krietni inteliģentāks cilvēks. Taču arī viņš nebija imūns pret skaudību, kas pārņēma ikvienu, kad Gagarina kuģis pacēlās no kosmodroma. Titovs bija Gagarina dublieris, viņš bija gatavs ieņemt pilota krēslu kaut pēdējā sekundē pirms lidojuma, bet brīnumi nenotika un Gagarins saņēma visu slavu. Kāds Titova dienesta biedrs esot vaicājis, kāpēc viņš ir tik skumjš? Uz ko Titovs atvaicāja, kurš atklāja Ameriku? Kolumbs! Un kurš bija otrais? Uz ko biedrs atbildēt nevarēja.

Titova laiks kosmosā pienāca nepilnu pusgadu pēc Gagarina. Ja pirmais cilvēks kosmosā aizlidoja tikai, lai kļūtu par pirmo, Titovs jau lidoja kā pilntiesīgs izmēģinātājs. Viņš pirmais kosmosā pavadīja vairāk nekā diennakti. Viņš pirmais parādīja, ka kosmosā var dzīvot cilvēks, viņš tur ēda, gulēja un nesajuka prātā. Jo ārsti domāja, cilvēks tādā vidē nevar izturēt.

Kad Titovs atgriezās, viņš kļuva par kārtējo pasaules varoni. Personīgā līmenī tas nozīmēja nekādas lidošanas un nekāda brīvā laika. Titovam tas patika līdz brīdim, kad viņš saprata, ka iespējams 25 gadu vecumā jau sasniedzis lielāko dzīves sasniegumu. Viņš visiem spēkiem centās atgriezties aviācijā un nonāca pirmā kosmosa atspoļkuģa programmā, bet likteņa ironija, Gagarina faktors atkal izrādījās liktenīgs. Kad tika saņemta ziņa par Gagarina bojāeju, Titova lidotāja karjera bija beigusies. Augstākie priekšnieki viņam neliedza lidot, tikai norādīja, ka otrā cilvēka kosmosā zaudēšana kādā aviācijas incidentā nav pieļaujama. Tā cilvēks, kurš visu laiku centās būt pirmais, aizgāja uz slepeno lidojumu izstrādi, kosmosā un gaisā lidot viņam vairs nebija lemts.