1899.gada 11.oktobrī sākas angļu-būru karš. Pēdējais no militārajiem konfliktiem, kas attiecās uz holandiešu pēctečiem Dienvidāfrikā, jo būru republikas kara beigās beidza pastāvēt. Kopumā karš izmainīja veidu kā organizēja sauszemes spēku sadursmes, turklāt šis karš ienesa nepatīkamu tendenci, pretiniekus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs.

Angļu un būru militārās sadursmes Dienvidāfrikā sākās krietni pirms šī kara. Būri, kas bija holandiešu pēcteči vai iebraucēji Dienvidāfrikā, bija zemnieki un lopkopji. Kamēr angļi par mūsdienu Dienvidāfrikas Republikas teritoriju ieinteresējās savas jaunās kolonijas Indijas dēļ. Angļiem pēc Indijas iegūšanas parādījās nepieciešamība pēc atbalsta bāzes pusceļā, tāpēc angļi sāka interesēties par daļu no holandiešu kolonijas Keiptaunā. Par brīvu viņiem to neviens dot nevēlējās, tāpēc angļi sāka pirmo karu ar būriem, lai iegūtu sev vietu tālākai ekspansijai.

Pēc pirmajiem konfliktiem būri pameta Keiptaunas teritoriju. Viņi nebija ne karavīri, ne arī īpaši apgaroti nākotnes vīzijas cilvēki. Marks Tvens par būriem rakstīja, ka viņi bija salīdzinoši netīrīgi, īgni un ļoti depresīvi cilvēki. Viņi gan bija ļoti dievbijīgi, iespējams tāpēc arī depresīvi, jo cieta jebkādas dzīves grūtības, cerībā uz nokļūšanu paradīzē. Tvens pieļāva, ka būri cerēja uz paradīzi, jo ellē viņus neviens neņemtu. Būri bija ārkārtīgi nežēlīgi pret saviem melnādainajiem kalpiem, kas arī nostiprināja viedokli par viņiem kā ļoti skarbiem cilvēkiem.

Pēc tam, kad angļi atspieda būrus no piekrastes, lielākā daļa kolonizatoru aizbrauca aiz Vāla upes, kur būru bēgļi nodibināja jaunas valstis. Viena bija Transvāla, kamēr otra bija Oranžā Republika. Teju 30 gadus būri dzīvoja pilnīgā aizmirstībā, līdz 1867.gadā uz Transvālas robežas neatklāja milzīgas dimantu atradnes. Liels skaits laimes meklētāju pārpludināja būru teritorijas, lai sāktu nodarboties ar dimantu ieguvi. Kad paralēli šim atradumam uzgāja arī zelta raktuves, būru teritorijās sākās zelta drudzis. Lielākie iebraucēji, kas plēsās pie būriem bija angļi. Viņu palika tik daudz, ka būru republikas jau prasīja Lielbritānijai ierobežot savu pavalstnieku kustību. Tikmēr Lielbritānija tieši otrādi, iedrošināja savus zeltračus prasīt vairāk tiesību abās būru republikās. Lielbritānija arī vēlējās iegūt daļu no zemes dzīļu bagātībām.

Situācija nokaitēta palika 1899.gadā, kad saspīlējums starp būriem un angļu iebraucējiem radīja reāla kara draudus. Briti prasīja būriem atzīt Lielbritānijas varu kaimiņos, kamēr būru republikas nolēma mazināt britu apetīti kamēr tā vēl bija mazināma. Transvāla kopā ar Oranžo Republiku pieteica Lielbritānijai preventīva kara draudus 1899.gada 9.oktobrī. Laiks atbildei bija 48 stundas. Tā kā Lielbritānija uzskatīja par neiespējamu ignorēt savu pilsoņu tiesības, kas bija pārpludinājušas abas republikas, un arī neredzēja jēgu pakļauties vāju valstu ultimātiem, briti atbildēja, ka neredz iespēju sadarboties. Neizbēgami, tas noveda pie kara, kas sākās 11.oktobrī.

Angļu-būru karš bija ārkārtīgi nežēlīgs. Kara ietvaros sākās pirms trim gadiem izmēģināta metode, ieslodzīt pretinieku koncentrācijas nometnēs. Spāņi Kubas nemieru apspiešanā šādu ideju pamēģināja pirmo reizi, angļi nokopēja metodi un pielietoja Transvālā. Tā kā būri nebija regulāras armijas karavīri, viņi pārsvarā karoja kā partizāni. Lai vietējie iedzīvotāji nesniegtu partizāniem atbalstu, uz kara laiku angļi viņus ieslodzīja nometnēs. Tāpat angļu-būru kara laikā sāka izmantot ierakumus kā efektīvu aizsardzības līniju un arī haki maskēšanās krāsu karavīru formas tērpos. Vēl viens šī kara atribūts bija dzeloņdrāts, kuru arī pirmie izmēģināja citu valstu karavīri, bet efektīvi pielietoja tieši angļu un būru komandieri. Karš beidzās 1902.gadā ar būru pilnīgu zaudējumu. Abas republikas zaudēja savu statusu, turklāt iesēja kādu ļoti bīstamu tendenci. Miera sarunās būri panāca, ka melnādainajiem brīvlaistajiem vergiem Lielbritānija nedod balsstiesības, kas noveda pie ārkārtīgi smagas sabiedrības segregācijas, kas 20.gadsimtā noveda pie aparteīda.