1272. gada 12. aprīlī vācu krustneši atkaro no zemgaļiem Mežotnes pili. Šī kauja iezīmē zemgaļu pretošanās lūzumu brīdi, jo vairākus gadus zemgaļi te sacēlušies pret krustnešiem, te apvienojušies citu ienaidnieku apkarošanai. Mežotnes pils bija svarīgs atbalsta punkts krustnešu ekspansijai, kas nozīmēja, ka zemgaļu lēmums ieņemt šo stratēģisko nocietinājumu, savilka visus krustnešu spēkus zemgaļu sakaušanai.


Mežotne jeb krustnešiem labāk zināma kā Mezoten bija svarīgs nocietinājuma punkts Zemgalē. Taču tā nebūt nebija pirmā vieta, kur Latvijas teritorijas vietējās ciltis sadūrās militārā konfliktā ar kristīgās ticības nesējiem no rietumiem. Pirmās zemgaļu cīņas ar vācu bruņiniekiem notika jau 1185. gadā, kad zemgaļu ciltis uzbruka bīskapa Meinarda uzceltajai Ikšķiles pilij. Saspīlējums starp pamatiedzīvotājiem un ienācējiem bija pietiekami liels, lai jau 13. gadsimta sākumā panāktu pāvesta liegumu kristīgajiem tirgotājiem nodarboties ar tirdzniecību zemgaļu zemēs. Šāds liegums pastāvēja piecus gadus, līdz zemgaļu valdnieks Viestarts panāca izlīgumu ar bruņiniekiem. Viņš nolēma apvienoties ar svešzemniekiem, lai cīnītos pret citiem zemgaļu ienaidniekiem – lietuviešiem un lībiešiem. Ja sākotnēji apvienotais karaspēks gāja pret Gaujas lībiešu pulkiem, tad vēlāk tas devās uz dienvidiem cīnīties pret lietuviešiem. Tieši kaimiņos zemgaļi ar bruņiniekiem cieta sakāvi un sākās kurnēšana pašu zemgaļu vidū. Tieši Mežotnes vecajie sāka pārmest zemgaļu valdniekam, ka viņš nespēj aizstāvēt cilti no lietuviešu uzbrukumiem. Tāpēc Mežotnes pils iemītnieki nolēma ielaist pilī vācu krustnešus un kristīties. Tomēr savstarpējās attiecības tāpat palika naidīgas.

Līdz pat 1225. gadam abas puses kaut kā centās sadzīvot, tomēr attiecības sabojāja krustnešu vēlme sludināt kristietību visā Zemgalē. 1228. Daugavgrīvas kaujā kopā ar kuršiem un 1236. gadā Saules kaujā zemgaļi atļāvās uzbrukt arī ordeņa brāļiem. Tas, protams, nokaitināja zobenbrāļus un viņi intensīvāk apkaroja zemgaļus. Tā pēc negaidītiem uzbrukumiem Livonijas ordenis ieguva tiesības saņemt no zemgaļiem meslus un uzturēties zemgaļu pilīs. Taču arī šīs pārmaiņas bija neilgas. Lai arī zemgaļi sadzīvoja ar nepatīkamo situāciju, viņi tāpat nekautrējās aizmirst par savu kristīšanos un mešanos kopā ar ienācējiem. Tiklīdz kaimiņos esošie žemaiši sakāva bruņinieku karaspēku, tā arī zemgaļi sacēlās un vairākkārt smagi sakāva zobenbrāļu karaspēku.

Ilgi šādu riņķa danci zobenbrāļi uzturēt nevēlējās, tāpēc, lai radītu ievērojamu atbalsta punktu karā pret Zemgali, uzcēla nocietinājumu Jelgavā. Tomēr tas nenozīmēja, ka ordenis strauji pakļāva zemgaļus. Vairāk nekā 10 gadus abas puses apmainījās dažādiem uzbrukumiem, līdz 1271. un 1272. gadā krustnešiem izdevās ieņemt zemgaļu nocietinātās pilis. Tā krustnešu rokās nonāca Tērvetes, Raktes un arī Mežotnes pils. Nocietinājumu nonākšana ienaidnieka rokās nozīmēja visas cilts padošanos, tāpēc ordenis ar zemgaļiem noslēdza padošanās vienošanos.

Lielā mērā pēc Mežotnes krišanas zemgaļu pretestība bija gandrīz pilnībā iznīcināta. Lai arī vēl vienu reizi zemgaļi sacēlās pret krustnešiem Nameiša vadībā, tas nenesa paliekošu neatkarību. Karavīri ieņēma svarīgus bruņinieku nocietinājumus un devās uzbrukumā Rīgai, tomēr uzvara bija īsa. Livonijas ordenis apvienoja spēkus ar Rīgas arhibīskapu un Igaunijas vasaļu spēkiem un pilnībā iznīcināja zemgaļu dumpi. Pēc Mežotnes pils krišanas 1272. gadā un pēdējās sacelšanās 1281 .gadā zemgaļi vairs nespēja pretoties asimilācijai.