12. februāris. Nozog Edvarda Munka gleznu „Kliedziens"

1994. gada 12. februāra – Lillehammeres Ziemas Olimpiādes atklāšanas dienā – no Norvēģijas Nacionālā mākslas muzeja tika izzagts viens no tā lielākajiem dārgumiem – Edvarda Munka glezna „Kliedziens". Pēc dažiem mēnešiem šedevru izdevās atgūt – gluži neskartu.

1994. gada 12. februārī Norvēģijas pilsētā Lillehammerē startēja 17. Ziemas Olimpiskās spēles. Izcilajam notikumam pieskaņojās arī kultūras iestādes – tā Nacionālais mākslas muzejs Oslo izstādīja norvēģu tēlotājas mākslas meistardarbus. Olimpiādes atklāšanas dienas agrā rītā muzeja pirmajā stāvā iedarbojās signalizācija. Sargs, kā paredzēts instrukcijā, tūdaļ izsauca policiju. Likumsargi bija klāt dažās minūtēs un varēja novērtēt precīzi īstenotas zādzības ainu: telpas logs izsists, pie tā no ārpuses pieslietas nelielas kāpnes. Uz grīdas mētājās stiepļu knaibles, bet vietā, kur vēl vakar bija karājusies norvēģu ekspresionisma lielmeistara Edvarda Munka glezna „Kliedziens", tagad rēgojās tukša vieta. Vēl uz grīdas mētājās pastkarte ar tekstu: „Paldies par vājo drošības sistēmu!" Kā liecināja muzeja novērošanas kameru ieraksts, zagļi savu darbiņu bija paveikuši nepilnas minūtes laikā.

Edvarda Munka „Kliedziens" ir laikam gan atpazītākais norvēģu tēlotājas mākslas darbs un, domājams, arī spilgtākā ekspresionisma mākslas ikona. Gleznas centrālais tēls – šausmu kliedziena sašķobīta spocīga seja – koncentrējis sevī visai daudz no modernā laikmeta neirotiskās izjūtas.

Tiek piesaukti vairāki domājamie autora iedvesmas avoti, sākot ar Krakatau vulkāna izvirduma izmešu iekrāsotajiem īpaši spilgtajiem saulrietiem 19. gadsimta nogalē, beidzot ar Munka slimās māsas diagnozi – maniakālo depresiju. Pats mākslinieks savās piezīmēs tēlo spilgtu epizodi, kad vakara saulrieta asiņainais liesmojums pār fjorda tumšajām klintīm un ūdeņiem viņa dvēselē atbalsojies kā mūžīgs dabas kliedziens jeb – brēciens, ja precīzāk tulkojam oriģinālo nosaukumu. Darbam ir vairākas versijas, tapušas laikposmā no 1893. līdz 1910. gadam. 1994. gadā nozagtā bija pirmā un slavenākā.

Neilgi pēc zādzības vainu uzņēmās kāda radikāla abortu pretinieku organizācija, taču policija šo paziņojumu neņēma nopietni. Martā Nacionālais mākslas muzejs saņēma piedāvājumu atdot gleznu pret viena miljona dolāru izpirkuma maksu. Darbs noteikti bija daudz vairāk vērts, taču muzejs atteicās, neuzskatīdams informāciju par ticamu. Kā uzsvēra speciālisti, gleznu pārdot legālā tirgū nebija iespējams, pastāvēja iespēja, ka „Kliedzienu" mēģinās izvest no valsts un realizēt melnajā tirgū. Un vēl, protams, pastāvēja briesmas, ka zagļi varētu nenovērtējamo mākslas darbu sabojāt vai pat iznīcināt. Norvēģijas policija piesaistīja pasaules labākos mākslas priekšmetu zādzību izmeklētājus – Skotlendjarda Mākslas un antikvariāta zādzību nodaļas speciālistus. Vairāki britu detektīvi ieradās Norvēģijā un, uzdodoties par mākslas priekšmetu uzpircējiem, tika uz pēdām nozagtajam šedevram. 1994. gada maijā Munka „Kliedziens" tika atrasts nelielā kūrortpilsētiņā netālu no Oslo; par spīti bažām tas izrādījās pilnīgi neskarts – zagļi ar to bija apgājušies necerēti uzmanīgi. Četri noziedznieki tika notiesāti, piespriežot dažāda ilguma cietumsodus, taču jau drīz viņus nācās atbrīvot formāla procesuāla iemesla dēļ – britu izmeklētāji bija ieradušies Norvēģijā ar neīstu identitāti, kas padarīja visu operatīvo procesu ar viņu piedalīšanos Norvēģijas tiesā neizmantojamu. Var piebilst, ka viens no zagļiem – Pols Engers – kļuvis par mākslas darbu tirgotāju un jau gluži legāli ticis pie sava Munka „Kliedziena": viņš iegādājies izsolē 1895. gadā radīto „Kliedziena" litogrāfijas versiju.