Starp krievu aristokrātu Tolstoju dzimtas literāri apdāvinātajiem pārstāvjiem pieminams arī 19. gadsimtā dzīvojušais Aleksejs Konstantinovičs Tolstojs. Viens no viņa literārā mantojuma nozīmīgākajiem elementiem ir trīs vēsturisko lugu cikls: „Joana Bargā nāve”, „Cars Fjodors Joanovičs” un „Cars Boriss”. Triloģijas pirmā daļa savu pirmizrādi piedzīvoja Pēterburgā 1867. gada 12. janvārī.

 

Krievu aristokrātu Tolstoju dzimta devusi pasaules literatūrai vairākus izcilus talantus. Pirmām kārtām šai sakarā, protams, piesaucams 19. gs. prozas lielmeistars Ļevs Tolstojs un izcilais 20. gs. prozaiķis Aleksejs Nikolajevičs Tolstojs. Savu ievērojamāko un ražīgāko radinieku ēnā palicis 19. gs. literāts Aleksejs Konstantinovičs Tolstojs, starp kura nozīmīgākajiem veikumiem minams dzejas drāmu cikls, veltīts Krievijas vēsturei tā dēvētajos „Juku laikos” 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā. Cikla pirmā luga „Joana Bargā nāve”, pabeigta 1866. gadā, savu pirmizrādi Aleksandras teātrī Pēterburgā piedzīvoja 1867. gada 12. janvārī. 1868. gadā tika pabeigta cikla otrā luga – „Cars Fjodors Joanovičs”, 1870. gadā triloģijas trešais darbs – „Cars Boriss”.

Kā daudzi dramaturgi pirms un pēc viņa, arī Aleksejs Tolstojs, pievērzdamies vēsturiskam tematam, par kritēriju izvirzīja nevis vēsturisko, bet gan mākslas patiesību. Un kā daudziem dramaturgiem pirms un pēc viņa, arī Tolstojam par saturisko asi kļuva indivīda un varas attiecību problēma. Pirmās lugas titulvaroni – caru Joanu jeb Ivanu IV Bargo – autors tēlo mūža nogalē, kad cara agresīvā ārpolitika un pret paša pavalstniekiem īstenotais terors noveduši valsti pie saimnieciska un politiska sabrukumu. Joans ir īsts despotisma tīrradnis, kuram paša vara ir vienīgais jēgpilnais mērķis, valsts pastāvēšanas un uzplaukuma ķīla. Savā tiecībā būt pāri visiem cars nesaudzīgi iznīcina ikvienu, kas varētu kaut kā apdraudēt viņa autoritāti. Valsts vārdā viņš sabradā cilvēku cieņu un tiesības, un plūc savas politikas augļus – personisku vientulību un politisku krahu.

Pavisam citāds ir otrā cikla darba titulvaronis, Joana dēls un varas mantinieks cars Fjodors I. Autora laikabiedrs, kritiķis Pāvels Aņenkovs raksta, ka Tolstojs padarījis šo caru par slimu, strādāt nespējīgu un aprobežotu cilvēku, taču apveltītu ar milzīgu sirds bagātību, pāri plūstošu cilvēkmīlestību un eņģelisku vienkāršību sevis un apkārtējo redzējumā. Tātad – vislabākais cilvēks un nekam nederīgs politiķis, kura mēģinājumi salabināt visus naidīgos spēkus ved dziļāk sabrukumā. Ap troni mutuļojošo ietekmes cīņu rezultāts ir cara dēla un vienīgā mantinieka Dmitrija nogalināšana un Rjūrikoviču dinastijas gals. Lugas finālā Fjodoram nākas izsaukties:

„Viss notikušais – mana vaina vien!

Bet es tik labu gribēju! Tos visus

Vien samierināt, visu izlīdzināt!

Ak, Dievs, – kam liki man par caru būt?!”

Cars Fjodors ir pašam Aleksejam Tolstojam mīļākais triloģijas varonis, taču nozīmīgākais, visas trīs daļas saistošais raksturs ir cits – cars Boriss Godunovs. Šī tēla interpretācija bija uzdrīkstēšanās, jo dažas desmitgades agrāk to savā traģēdijā ģeniāli bija traktējis Aleksandrs Puškins. Alekseja Tolstoja Godunovs ir izcils politiķis – elastīgāks par Joanu Bargo un, protams, nesalīdzināmi mērķtiecīgāks, prasmīgāks par Fjodoru. Tāpat kā Puškins, arī Aleksejs Tolstojs izmanto vēsturiski ļoti apšaubāmo, bet dramaturģiski teicamo versiju, ka Boriss Godunovs vainojams caradēla Dmitrija nāvē. Viņa rīcību pie tam, kā teicis pats autors, diktē nevis individuāla godkāre, bet gan izpratne, ka vecā dinastija ir šķērslis valsts uzplaukumam. Tomēr nekrietnie līdzekļi, kas lietoti varas iegūšanai, iznīcina labos nodomus, un lugas finālā cars Boriss spiests atzīt:

„No ļaunuma vien ļaunums dzimst – viss viens,

Vai gribam ar to kalpot sev, vai valstij –

Ne mums, ne valstij nenāks tas par labu!”