16. gs. otrajā desmitgadē Zviedrija izcīnīja neatkarības karu pret Dāniju, ar kuru līdz tam bija saistīta personālūnijā. Zviedru līderis šai karā – jaunais muižnieks Gustavs Ēriksons no Uplandes – 1528. gada 12. janvārī tika kronēts par Zviedrijas karali Gustavu I, iedibinot Vazu dinastiju.

 

14. gadsimta beigās visas Skandināvijas valstis apvienojās tā dēvētajā Kalmāras ūnijā. Un lai arī teorētiski Ziemeļeiropas karalistes palika neatkarīgas, praksē jau visai drīz izrādījās, ka Zviedrija un Norvēģija kļūst par Dānijas provincēm. Jau pēc dažām desmitgadēm zviedri, neapmierināti ar šādu lietu kārtību, sāka dumpoties. 16. gadsimta otrajā desmitgadē Zviedrijā jau risinājās īsts atbrīvošanās karš. 1520. gadā dumpīgā Stokholma pēc vairāku mēnešu aplenkuma padevās Dānijas karaļa Kristiāna II armijai ar noteikumu, ka neatkarības partijas dalībnieki netiks vajāti. Taču karalis Kristiāns neturēja vārdu. Tā dēvētajā Stokholmas asinspirtī starp citiem dzīvību zaudēja arī Uplandes augstmanis Ēriks Johansons. Viņa dēlam, 24 gadus vecajam Gustavam Ēriksonam, izdevās paslēpties. Tobrīd neviens vēl nenojauta, ka pēc astoņiem gadiem – 1528. gada 12. janvārī – šo vīru kronēs par neatkarīgās Zviedrijas karali Gustavu I no Vāzu dinastijas.

Gustavs Ēriksons patvērās Dalarnas provincē un sāka pulcēt zemnieku armiju cīņai pret dāņiem. Gustavs sevi apliecināja kā izcilu karavadoni un harizmatisku valdnieku, un viņa zemnieku armija izrādījās izcili kaujasspējīga, vairāku gadu ilgās cīņās izspiezdama no valsts karaļa Kristiāna profesionālo armiju. Jau 1523. gadā Gustava spēki kontrolēja lielāko daļu Zviedrijas, un Riksdāgs ievēlēja viņu par karali. Līdz galīgajai uzvarai gan bija jāgaida vēl vairāki gadi, līdz 1528. gadā senajā zviedru karaļu galvaspilsētā Upsalā notika jau pieminētā kronēšana, bet tā paša gada jūnijā Gustavs I triumfāli iejāja atgūtajā galvaspilsētā Stokholmā. Drīz pēc atbrīvošanās no saistībām ar Dānijas karali sekoja vēl viena atbrīvošanās – atkratīšanās no Romas pāvesta varas. Pāvests pieprasīja paturēt amatā Zviedrijas veco arhibīskapu, kurš bija viens no kaismīgākajiem dāņu atbalstītājiem un Stokholmas asinspirts organizētājiem. Viss beidzās ar to, ka Gustavs, līdzīgi kā viņa kolēģis un laikabiedrs Henrijs VIII Anglijā, pasludināja sevi par Zviedrijas baznīcas galvu. Drīz pēc tam Zviedrijā sāka izplatīties luterānisms.

Ar Gustavu I Zviedrijā iesākas Vazas dinastijas laiks. Savu vārdu dinastija gan iemantoja tikai vēlāko valdnieku laikā – karalis Gustavs, kā visi tā laika zviedri, uzvārdu nelietoja, bet saucās vārdā un tēva vārdā: par Gustavu Ēriksonu, jeb, kā to izrunāja viņa dzimtajā Uplandē, Gēstu Jerkssonu. Tikai vēlāk, aiz nepieciešamības dot nosaukumu karaļnamam, tika radīts Vazas vārds. Līdzīgi kā citu zviedru aristokrātu ģimeņu gadījumā, tas tika darināts pēc dzimtas ģerboņa. Šajā gadījumā ģerboņa centrā bija fašija – zaru saišķis, kura zviedriskais nosaukums tad arī kļuva par dzimtas uzvārdu Vaza.

Vazas dinastijas valdnieki pacēla zviedru karaļvalsti līdz tam nepieredzētos varas augstumos. 17. gadsimtā, karaļa Gustava II Ādolfa laikā tā bija varenākā valsts Ziemeļeiropā, kurai pakļāvās teritorijas visapkārt Baltijas jūrai. Tomēr jau līdz ar Gustava Ādolfa meitu – karalieni Kristīni – Vazas dinastijas tiešā līnija izbeidzās. Kristīne atsacījās no troņa, pārgāja katoļticībā un pameta valsti. Viņas vietā stājās Gustava Ādolfa brālēns, Cveibrikenes pfalcgrāfs fon Vitelsbahs, kurš sāka valdīt kā Kārlis X Gustavs. Tomēr Vazas dinastijas autoritāte Zviedrijā saglabājās, un vairāki karaļnami, kuri ieņēma Zviedrijas troni 18. gadsimtā, allaž uzsvēra savu radniecību ar Vazas dinastiju. Pašreizējai Zviedrijas karaliskajai ģimenei, kuru 19. gadsimta sākumā dibināja Napoleona armijas maršals Bernadots, sākotnēji jebkādas radniecības ar Vazas dzimtu nebija. Taču vēlāk šis trūkums tika daļēji novērsts, diviem Bernadotu dinastijas karaļiem apprecot princeses, kurām tālos senčos bija pirmais Vaza – leģendārais karalis Gustavs Ēriksons.