12. jūnijs. Ebreju meitene Anna Franka saņem dāvanā bloknotu

1942. gada 12. jūnijā Nīderlandē dzīvojošais ebreju uzņēmējs Oto Franks uzdāvināja savai meitai Annai pieticīgu kara laika dzimšanas dienas dāvanu – nelielu bloknotu. Meitene tajā rakstīja dienasgrāmatu, fiksējot savas ģimenes un vairāku citu ebreju mēģinājumu paglābties no holokausta, mitinoties slēptuvē nacistu okupētajā Amsterdamā. Diemžēl cerība paglābties nepiepildījās, Anna gāja bojā nāves nometnē, taču viņas dienasgrāmata saglabājās un kļuva par satriecošu laikmeta liecību.

Mazs glīts bloknots sarkanbalti rūtotos audekla vākos ar aizdari. Minēto bloknotu ebreju meitene Annlīze Marija Franka, kuru ģimenē visi dēvēja par Annu, saņēma no sava tēva kā dāvanu trīspadsmitajā dzimšanas dienā, 1942. gada 12. jūnijā. Vispār tas bija tā dēvētais autogrāfu bloknots, bet Anna nolēmusi rakstīt tajā dienasgrāmatu.

Anna piedzima Vācijas pilsētā Frankfurtē pie Mainas. Viņas vecāki – Oto Heinrihs Franks un Edīte Holendere – piederēja neortodoksāli orientētu ebreju aprindām, Anna auga tolerantā un multikulturālā atmosfērā, starp viņas bērnības draugiem bija gan protestantu, gan katoļu, gan ebreju bērni. Tā tas viss turpinājās līdz 1933. gadam.

Ar nacistu nākšanu pie varas viss strauji mainījās. Par laimi Oto Frankam vēl bija izvēles iespējas, un viņš pārcēlās uz Nīderlandi, kur apmetās Amsterdamā un turpināja darboties vairumtirdzniecībā. Tomēr karš panāca Franku ģimeni – 1940. gada maijā valsts tika okupēta. Ebreju situācija Nīderlandē gan nebija tik šausminoša kā Austrumeiropā – masu slepkavības nesākās tūlīt, tomēr represējoši likumi tika ieviesti nekavējoties. Oto Franks apsvēra izdzīvošanas iespējas, un atrada izeju – ar dažu uzticamu padoto palīdzību viņa uzņēmuma birojā tika iekārtots slepens dzīvoklītis. Vajadzība radās jau 1942. gada jūlija sākumā, kad Oto Franks saņēma pavēsti ierasties SS nodaļā. Jau nākamajā dienā ģimene pārcēlās uz slēpni. Pēc pāris nedēļām viņiem te pievienojās Oto Franka kompanjona van Pelsa ģimene, pēc dažiem mēnešiem slēpnī apmetās arī zobārsts Fricis Pfefers. Mazajā dzīvoklītī kļuva visai šauri, arī pārtikas apgāde arvien pasliktinājās. Tomēr Annas dienasgrāmata neatspoguļo tikai šīs ikdienas rūpes un slēptuves iemītnieku brīžiem sarežģītās attiecības – tās galvenais saturs ir Annas pārdomu un izjūtu tvērums.

„Ellija, palīdzot mātei un Van Dāna kundzei nomazgāt traukus, pasūrojās par savu nospiesto garastāvokli. Kā viņas Elliju mierināja? Vai zini, kādu padomu deva mana māte? Lai viņa domājot par tiem, kuri visā pasaulē ejot bojā. Kā var palīdzēt domas par citu postu, ja cilvēks pats ir kritis izmisumā?! Tā es arī pateicu, un saņēmu atbildi: „Tu vispār te nevari runāt līdzi.” Tomēr pieaugušie ir stulbi un dumji. Es nabaga Ellijai tik labprāt no savas pieredzes pateiktu labus vārdus, kas nomierina, bet pienāca tēvs un pastūma mani sāņus. Kādi muļķi viņi visi ir! Mēs nedrīkstot līdzi spriest! Un tad vēl lielās ar saviem milzīgi modernajiem uzskatiem. Nedrīkstam līdzi spriest! Viņi varētu sacīt, lai turam muti, bet aizliegt līdzi spriest – to nu gan ne! Neviens nedrīkst aizliegt otram cilvēkam savas domas izteikt, kaut arī šis otrs vēl ir jaunietis.”

Līdz šim tā arī nav izdevies noskaidrot, kurš nodeva Annas Frankas un viņas likteņa biedru slēptuvi. 1944. gada 4. augustā mazajā dzīvoklītī ielauzās vācu slepenpolicija. Visus paslēptuves iemītniekus arestēja un vēlāk nosūtīja uz nāves nometnēm. Anna Franka mira no tīfa Bergenbelzenes nometnē, tikai pāris nedēļas pirms tur ieradās britu karaspēks. Oto Franks bija vienīgais no ģimenes, kuram izdevās izdzīvot. Pēc kara darbabiedri atdeva viņam saglabātās Annas piezīmes – policisti nebija tās uzskatījuši par uzmanības vērtām. Tā „Annas Frankas dienasgrāmata” nonāca līdz lasītājiem, kļūstot par vienu no visvairāk izdotajām grāmatām pasaulē. Annas Frankas liktenis šai tekstā pārtop spilgtā tēlā, laikmeta ikonā, kas vēsta par vienu no lielākajām traģēdijām cilvēces vēsturē.