1550. gada 12. jūnijā tiek dibināta mūsdienu Somijas galvaspilsēta Helsinki. Tā sevī apvieno mūžīgo cīņu Skandināvijā, kuras ietekmīgākās valstis nolēma savā ietekmē ievilkt arī Somiju. Helsinku dibināšanā vislielākās nopelns ir tieši Zviedrijas karalim.

 

Ideja dibināt Helsinkus pieder vienam no slavenākajiem Zviedrijas karaļiem Gustavam I jeb Gustavam Vāsam. Viņa pavēle 1550. gada 12. jūnijā pārcelt vairākus simtus Porvo pilsētas iedzīvotājus uz Vantā upes grīvu nozīmēja jaunas pilsētas dibināšanu. Gustavs Vāsa vēlējās attīstīt spēcīgu ostu, tāpēc noskatīja tai pienācīgu vietu pie Vantā upes. Zviedri gan šo upi sauca par Vandu jeb Helsingu. Savukārt upes krāces zviedru valodā dēvēja par fors, tāpēc ātri zviedri iesauca pilsētiņu par Helsingforsu.

Pastāv gan vēl viens skaidrojums, kāpēc Helsinkus zviedri iesauca par Helsingforsu. It kā vieni no pirmajiem pilsētas apmetnes kolonizatoriem bija zviedri, kas iepriekš apdzīvoja reģionu sauktu par Halsinglandi. Tad nu lai godinātu savas dzimtās puses vārdu, apmetnes iedzīvotāji jaunās mājas sāka saukt par Helsinkiem.

Iemesls, kāpēc Gustavs Vāsa vēlējās sev ostu, bija tirdzniecība. Tikai 80 kilometrus otrpus Somu līcim, veiksmīgi tirgojās Hanzas savienībā esošā Rēvele jeb Tallina. Atņemt daļu tirdzniecības tieši Tallinai bija iekārojams kumoss Zviedrijas valdniekam. Taču viņa plāns diezgan ātri cieta sakāvi. Zviedri iekaroja Rēveli, kas nozīmēja Helsingforsa pagrimumu. Kam tērēt resursus jaunas ostas celtniecībai, ja izdevies iegūt jau esošu un labi strādājošu ostu otrpus līcim.

Kamēr Tallina bija zviedru rokās, Helsinki slīga nabadzībā, slimībās un tad vēl tiem pāris reizes pāri pārgāja karš. Sveborgas cietokšņa uzbūvēšana kaut nedaudz pasargāja pilsētu no jauniem uzbrukumiem, taču cietoksnis nespēja garantēt pilsētai labklājību. 1710. gadā tai vēl pāri pārgāja mēris. Tas bija tik nežēlīgs, ka parāva sev līdzi lielāko daļu pilsētnieku. Bet, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, lielāko izdevību attīstīties Helsinkiem deva Krievijas impērija.

Kad Krievijas karaspēks sakāva Zviedriju cīņā par Somiju, cars Aleksandrs I nolēma Somijas pārvaldi pārcelt no Turku uz Helsinkiem. Viņš bažījās par tajā esošo zviedru ietekmi, turklāt Turku atradās pārāk tālu uz rietumiem. Tā kā Krievijas galvaspilsēta atradās Sanktpēterburgā, Helsinki bija izdevīgākā vietā. Attālums bija tikai 300 kilometru, ko varēja pieveikt pa jūru.

Pilnīga Helsinku pārveidošana par Somijas galvaspilsētu notika arī tad, kad 1827. gadā Turku pilsētā izcēlās lielais ugunsgrēks. Pilsētu smagi nopostīja liesmas, iznīcinot tajā esošo akadēmiju. Tāpēc Krievijas valdnieka lēmums bija atjaunot izglītības centru jau Helsinkos. Tāpat atrašanās Krievijas ietekmē nozīmēja to, ka Helsinkus sāka veidot Sanktpēterburgai līdzīgā stilā. Par to parūpējās no Vācijas noalgots arhitekts. Pamazām pilsēta attīstījās, tāpat kā infrastruktūra tai apkārt. Helsinkos parādījās dzelzceļš, uzlabojās ostas infrastruktūra un parādījās rūpnīcas.

20. gadsimts Helsinkiem atnesa vislielāko turību. Šobrīd Helsinku pilsēta ar tai apkārt esošo urbāno reģionu ir attīstītākā visā Somijā, turklāt Helsinki ir arī viena no attīstītākajām pilsētām Ziemeļeiropā. Savukārt dzīves apmierinātības un dažādos laimes indeksos somi, tostarp galvaspilsētas iedzīvotāji, atrodas vienās no visaugstākajām vietām, protams, atkarībā no kritērijiem. Gaisa temperatūra Helsinkos ir maigi sakot pieciešama, jo meteoroloģisko novērojumu vēsturē, augstāk par 33 grādiem virs nulles Helsinkos nav bijis. Vidēji gaisa temperatūra vasarā svārstās ap 20 grādiem pēc Celsija skalas. Ziemās, protams, Helsinkos mēdz būt arī ļoti liels sals.

Lai kādi būtu bijuši vēstures līkloči ap Helsinku pilsētu, lielākai sasniegums tai tomēr bija 1952. gads. Tad Helsinkos notika vasaras Olimpiskās spēles. Atnesa tās finansiālu labumu pilsētai vai nē, lai paliek pētnieku ziņā, bet galvenais, tās bija apliecinājums tam, ka Somija un Helsinki spēj būt viena no attīstītākajām pasaules valstīm un arī pilsētām.