1947. gada 12. martā ASV prezidents Harijs Trūmens uzrunā Kongresu. Viņš pirmo reizi runā par jaunas politikas uzsākšanu, kas atturētu komunisma izplatību pasaulē. Prezidenta piedāvājums ir finansiāli atbalstīt valstis, kuras cenšas pretoties PSRS spiedienam, lai aizsargātu šo valstu demokrātiskos režīmus. Šī politika iegūs nosaukumu Trūmena doktrīna un redzamākais tās iznākums ir NATO izveidošana.

 

Trūmena doktrīnas paziņojums nāca laikā, kad pēc Otrā pasaules kara notika ģeopolitiskās pārmaiņas Eiropas dienvidos. Lielākoties situāciju uzreiz pēc kara saasināja notikumi Balkānos un Grieķijā-Turcijā, jo PSRS atbalstīja tos spēkus, kas vēlējās pēdējo divu valstu kļūšanu ar komunistiskiem režīmiem. Trūmena ideja bija, ka lētāk un vienkāršāk ir atbalstīt šādu valstu politiķus, kuri vēlas pretoties komunismam, lai vēlāk nevajadzētu šajās valstīs ievest ASV karaspēku. Trūmena ideju iesauks par viņa doktrīnu, jo ASV prezidents kardināli izmaina ASV ārpolitiku.

Kad 1947. gada 12. martā prezidents uzrunā Kongresu, viņš ir noraizējies par Grieķijas un Turcijas nākotni. Iemesls tam ir gan jau minētā komunisma izplatīšanās parastās tautas vidū, gan arī Lielbritānijas vājums pēc Otrā pasaules kara. Briti, kas ilgus gadus uzņēmās rūpes par drošības stabilizēšanu Vidusjūrā un Mazāzijā, praktiski atradās uz bankrota sliekšņa. Lai koncentrētos uz savas labklājības atgūšanu, briti oficiāli palūdza amerikāņus parūpēties par Grieķiju. Valda uzskats, ka Grieķijas pilsoņu karš bija lielāks drauds demokrātijas saglabāšanai nekā Turcijā, jo Grieķija bija īsta frontes līnija starp komunistu idejām un brīvā tirgus aizstāvjiem. Grieķijas valdība nebija demokrātijas paraugs, bet tā bija leģitīmāka nekā vietējo komunistu izpratne par valsts pārvaldi. Turklāt PSRS aktīvi uzturēja radikālo komunistu centienus iegūt varu valstī. Daudz netrūka, ka Grieķija kļūtu par komunistisku valsti.

Tomēr pēc Otrā pasaules kara nebija iedomājams, ka ASV sabiedrība samierinātos ar savu karavīru atrašanos jaunās kara misijās. ASV prezidents ar padomniekiem nolēma, ka vienkāršāk būtu samaksāt tiem, kas gatavi cīnīties pret komunistiem. Tāpēc Trūmens iesāka pārmaiņas, kuru rezultātā vēl neatkarīgo valstu valdības saņēma finansiālu palīdzību pretoties komunisma aizstāvjiem. Savā uzrunā Kongresam Trūmens pauda pārliecību, ka bez ASV atbalsta šīs valstis kritīs komunistu priekšā. Agri vai vēlu tas novestu pie jauniem konfliktiem, jo ASV neuzskatīja komunismu par ideju, kas varētu būt miermīlīga. Iemesls, protams, ir pavisam vienkāršs – komunisti allaž bija gatavi pierādīt savu taisnību ar masu nekārtību un revolūcijas palīdzību, kuru nu nekādi nevar nosaukt par miermīlīgu.

Kongresam Trūmena ideja patika. Jau nākamā gada jūlijā tika piešķirti līdzekļi kā Grieķijas, tā Turcijas valdībām. Vēl vairāk pārmaiņu nāca 1949. gadā, kad daļēji ņemot par pamatu Trūmena doktrīnu, izveidota tika militāra alianse NATO. Tieši Turcija ar Grieķiju kļuva par pirmajām valstīm, kas iestājās paplašināšanās procesā. Tā kā grieķi ar turkiem paši viens otram „rīvēja kantes”, ASV un citu lielvalstu politika bija vienādi atbalstīt abus jaunos partnerus. Nebija pieļaujams, ka Grieķija vai Turcija sajustu nevienlīdzību attiecībā pret sevi. Tas varētu izraisīt jaunus nemierus. Tieši ar šādu ideju arī abas valstis uzņēma NATO, lai gan iekšējā konflikta iespējas pastāvēja. Turcija ar Grieķiju ir vienīgās NATO valstis, kuras gandrīz karojušas alianses ietvaros. Šo valstu atšķirības nogludināt ir ļoti grūti. Savukārt Trūmena doktrīna iesāka jaunu politisko ideju, ka vieglāk ir atturēt valstis no potenciālu konfliktu eskalācijas, nekā pieredzēt to savstarpēju noasiņošanu karā. Lai šos mērķus sasniegtu, ASV un vēlāk citas valstis sāka finansēt vājākās, lai nopirktu sev apdrošināšanas polisi nākotnei.