Politiskā situācija Igaunijā pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā bija vēl saspringtāka nekā Latvijā. Pie varas mūsu kaimiņvalstī rāvās labēji populistiskā Vabsu kustība. Lai to nepieļautu, prominentais igauņu politiķis no centriskās Igaunijas Zemnieku savienības Konstantīns Petss 1934. gada 12. martā organizēja sekmīgu valsts apvērsumu.

1926. gadā Igaunijā tika nodibināta Brīvības cīnītāju līga – igauņu Brīvības cīņu veterānu organizācija. Pēc tās nosaukuma – Vabadussõjalaste liikumine – pirmajiem burtiem Vab organizāciju sāka dēvēt par Vabsu kustību. Ideoloģiski vabsi daudzējādā ziņā bija rada itāļu fašistiem: visumā izplūdušajā politiskajā platformā dominēja „anti" nostādnes: vabsi bija pret liberālo demokrātiju, pret marksismu, pret lielkapitālu. Izteiktais nacionālisms ļauj šo organizāciju salīdzināt ar Latvijā pastāvējušo „Pērkoņkrustu", tomēr pērkoņkrustieši bija uzskatos radikālāka un arī daudz marginālāka organizācija, kura nekad nevarēja sacensties ar to ietekmi, kādu 20. gadu beigās Igaunijā ieguva vabsu kustība. Globālās ekonomiskās krīzes izraisītās grūtības padarīja vabsu programmu pievilcīgu daudziem igauņiem, sevišķi trūcīgākajam sīkpilsoņu slānim. Kopš 1929. gada kustībā uzņēma arī personas, kas nebija piedalījušās brīvības cīņās, un tā pārtapa vispārējā politiskā organizācijā ar paramilitāru ievirzi. Kustības priekšgalā nostājās atvaļinātais ģenerālis Andreass Larka un jurists Arturs Sirks.

Viens no vabsu darbības vadmotīviem bija konstitūcijas reforma, atsakoties no parlamentārās demokrātijas modeļa. Valsts vecākā – valdības galvas – vara bija būtiski jāpalielina uz parlamenta un ministru kabineta rēķina, padarot Igauniju par prezidentālu republiku. 1932. gadā vabsi kļuva par politisku partiju, un 1933. gada oktobrī par viņu rosināto jaunās konstitūcijas projektu referendumā nobalsoja vairāk nekā 70% Igaunijas pilsoņu. Nākamā gada sākumā partija uzvarēja Tallinas, Tartu un Narvas pašvaldību vēlēšanās, un viss liecināja, ka aprīlī gaidāmajās valsts galvas vēlēšanās uzvaru gūs vabsu kandidāts, jau pieminētais atvaļinātais ģenerālis Larka. Tāda notikumu attīstība nepavisam nebija pa prātam tradicionālajiem igauņu politikas smagsvariem. Pārejas periodā starp referendumu un prezidenta vēlēšanām Igaunijas valdības vadītāja amatu izpildīja Konstantīns Petss – tobrīd prominentākais igauņu politiķis, daudzkārtējs valsts vecākais un prezidenta kandidāts no Zemnieku partijas. Viņa uzaicināts armijas komandēšanu uzņēmās brīvības cīņu virspavēlnieks, 1925. gadā atvaļinātais ģenerālis Johans Laidoners, kuru prezidenta amatam nominēja centrisko partiju bloks. 1934. gada 12. martā Petss izsludināja valstī ārkārtas stāvokli, kuru efektīvi īstenoja Laidonera komandētā armija. Vabsu partijas darbība tika apturēta, tās līderi arestēti. Valstī nodibinājās autoritārs režīms, kurš gan bija tik samtains, ka vēsturnieks Georgs fon Rauhs to dēvē par „autoritāro demokrātiju". Pēc šiem notikumiem Latvija palika pēdējā Baltijas valsts, kur vēl bija saglabājusies 20. gados iedibinātā parlamentārā demokrātija, gan vairs tikai uz pāris mēnešiem. Konstantīna Petsa piemērs, ļoti iespējams, rosināja apņēmīgai rīcībai arī nākamo Latvijas autoritāro vadoni Kārli Ulmani.