490. gadā pirms mūsu ēras notika Maratonas kauja, kurā Atikas grieķi iznīcināja skaitliski pārāko Persijas impērijas armiju. Ir zināms pamats teikt, ka šajā kaujā viņi nosargāja dzimstošo Eiropas civilizāciju pret absorbēšanu Āzijā. Par kaujas datumu pieņemts uzskatīt 12. septembri.

Vasara togad jau tuvojās beigām, nebija tālu rudens saulstāvji, tomēr te – Egejas jūras krastos – saule dienās vēl pamatīgi karsēja. Ļoti iespējams, tā bija arī todien, kad vientuļš skrējējs mēroja ceļu cauri kalnainajai Atikas zemei no Maratonas lauka līdz Atēnām. Tas bija Feidipīds, profesionāls ziņnesis, kurš nu jau vairāk nekā divdesmit gadus kalpoja savai dzimtajai pilsētai ar kājām. Viņš bija paradis skriet, taču šodienas uzdevums nebija no vieglajiem. Divas dienas iepriekš Atēnās bija izpausta vēsts, ka Atikas krastiem tuvojas persiešu flote.

Pilsētnieki tūdaļ nojauta, ka lielās Āzijas impērijas valdnieks Kserkss nolēmis reizi par visām reizēm atrisināt problēmas savas lielvalsts rietumu nomalē. Te, Mazāzijas piekrastē, dzīvoja grieķi, kuri vēl itin labi atcerējās, ka reiz bijuši brīvi ļaudis, tāpat kā viņu tautas brāļi otrpus jūrai. Tikai dažus gadus iepriekš persieši bija apspieduši vairākus gadus ilgušo Joniešu sacelšanos, kuras laikā Atēnas atklāti atbalstīja dumpiniekus. Tātad, lai galu galā panāktu stabilitāti impērijas rietumu pierobežā, robeža bija gluži vienkārši jāpabīda vēl tālāk uz rietumiem, pakļaujot atlikušos brīvos grieķus.

Uzzinājuši par gaidāmo iebrukumu, atēnieši sūtīja Feidipīdu uz Spartu, aicināt izslavētos spartiešu karotājus palīgā. Divās dienās ziņnesis bija veicis 240 kilometrus, nogādājot atēniešu vadonim Miltiadam ziņu, ka spartieši valdnieka Kleomena vadībā jau steidzas kaimiņiem talkā. Tomēr bija par vēlu – persieši jau kāpa malā, un Miltiadam nācās izcīnīt cīņu ar viņa rīcībā esošajiem atēniešu spēkiem un nelielo kontingentu no sabiedrotās Plātejas pilsētas. Persieši bija skaitliskā pārsvarā, bet viņi bija tikko izkāpuši no kuģiem, nebija rēķinājušies, ka grieķi tik ātri būs gatavi kaujai, un vispār laikam gan bija noskaņojušies uz ātru un vieglu uzvaru. Kā jau pasaules superlielvalsts armija, kas ieradusies, kā viņi domāja, soda akcijā salīdzinoši niecīgā kaimiņzemē. Tas izrādījās persiešiem liktenīgi: atēniešu disciplinētā ierinda ātri ielenca persiešu masu dzelžainā gredzenā, un jau visai drīz iebrucēju rindās sākās sajukums, kas pārauga panikā. Grieķi vajāja tos, kuri mēģināja aizbēgt līdz kuģiem, un nežēlīgi apkāva. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē varenā Ahaemenīdu impērijas armija cieta sakāvi kaujā pret kaimiņvalsts regulāru karaspēku.

Ar šo spožās uzvaras ziņu Feidipīds tagad steidza uz dzimto pilsētu. Jo tuvāk mērķim, jo grūtāk bija – spēkus bija izsmēluši iepriekšējās dienās noskrietie kilometri. Pēdējiem spēkiem ticis augšā Akropoles kalnā, kur gaidīja viņa nesto vēsti, skrējējs izdvesa vienu vārdu: „Nenikēkāmen” – „Mēs uzvarējām,” un tad sabruka bez dzīvības. Bija diena, kas mūsu kalendārā atbilst 12. septembrim 490. gadā pirms mūsu ēras.

Persija bija pirmā Āzijas lielvalsts, kura mēģināja sev pakļaut Eiropu – t.i. tobrīd vēl tikai dzimstošu Eiropu pašos mūsu pasaules daļas dienvidaustrumos. Maratonas kaujas laukā atēnieši cīnījās par Eiropas civilizāciju, kādu mēs to pazīstam. Un pat ne tik daudz tāpēc, ka persieši būtu mērķtiecīgi to centušies iznīdēt. Starp citu, Persija bija arī pirmā lielvalsts, kura nenodarbojās ar pakļauto tautu brutālu iznīcināšanu un to savdabības izdeldēšanu. Taču tieši Maratonas laukā grieķi pirmo reizi tā pa īstam apzinājās sevi kā kaut ko īpašu, kaut ko citādu pretstatā milzīgajam Āzijas impērijas rumpim. Te dzimusī pašapziņa baroja helēņu kultūras saknes, no kurām vēlākajos gadu tūkstošos spēkus smēla visa mūsu pasaules daļas civilizācija.