1892. gada 12. septembrī Pāvels Tretjakovs uzrakstīja vēstuli Maskavas pilsētas domei, kurā piedāvāja ziedot savu un nelaiķa brāļa sakrāto mākslas kolekciju pilsētai. Maskavas vadība piekrita pieņemt ļoti vērtīgo dāvanu, kuras krāšanai brāļi Tretjakovi nebija taupījuši naudu un enerģiju. Protams, vienošanās notika ar daudzām atrunām, galvenā no kurām bija, ka Tretjakova galerijai vienmēr jābūt pieejamai tautai.

 

Brāļi Tretjakovi bija veiksmīgi uzņēmēji cariskajā Krievijā. Viņi cēlās no tirgotāju ģimenes, kas izmantoja savu kapitālu ražošanas attīstībai. Kad nomira Pāvela un Sergeja tēvs Mihails Tretjakovs, viņa atstāto kapitālu dēli ieguldīja papīra, krāsu un audumu fabrikās. Tretjakovi ātri ieguva slavu kā cilvēki, kas domā par saviem padotajiem un kuri ārpus kapitāla palielināšanas domā arī par kultūru un nacionālās pašapziņas celšanu.

Pāvels Tretjakovs (attēlā) bija vecākais no brāļiem, kurš arī pirmais aizrāvās ar mākslas darbu kolekcionēšanu. Viņš bija nosvērtāks savās rakstura īpašībās, iespējams tāpēc arī bija ģimenes uzņēmuma grāmatvedis. Jaunākais brālis Sergejs bija nedaudz trauksmaināks, viņš nodarbojās ar starptautisko uzņēmuma tirdzniecību, tāpēc arī sāka palīdzēt Pāvelam veidot pirmo kolekciju. Tretjakovi nekad nekrāja gleznas, lai izrādītos. Ilgus gadus par vairākiem šedevriem neviens nekā nezināja, jo Tretjakovi tos glabāja mājās tikai savam priekam. Interesanti, ka sākumā vecākais no brāļiem kolekcionēja ārzemju meistarus, galvenokārt holandiešu un vācu gleznotāju darbus. Tieši tad ārzemju braucienu laikā Sergejs rakstīja Pāvelam par interesantiem šedevriem, ko atradis. Tāpēc arī sākumā Sergejs palīdzēja brālim krāt svešzemju meistaru darbus. Kamēr pats mājās veda krievu autoru gleznas, kuras atrada Eiropas zemēs.

Pēc kāda laika intereses mākslas darbu kolekcijā mainījās. Pāvels aizvien biežāk sajuta vēlmi stiprināt krievu nacionālās mākslas nozīmi savā kolekcijā. Tā kā Pāvelam kolekcionēšana bija rūpīgs un pārdomāts darbs, Sergejs neiebilda sadalīt interešu sfēras. Gluži kā papīra fabrikā, Sergejs pārņēma ārzemju meistaru darbus, kamēr Pāvels kolekcionēja Krievijas mākslinieku šedevrus. Gadiem ejot abi sāka runāt, ka darbu ir tik daudz, ka īsti vairs nezina, kur tos glabāt. Tad Pāvels ieteica izveidot abu kopīgi nopirktā namā galeriju. Vienā zālē izstādīt labākos krievu mākslinieku darbus, citā ārzemju. Zināms, ka šajā galerijā, ko loģiski nosauca par brāļu Tretjakovu galeriju, strādnieki ap gleznām rīkojās baltos kokvilnas cimdos. Tik ļoti Pāvels baidījās, ka netīšām kāds varētu kādu gleznu apskādēt. Savukārt Sergejs savā dabā bija brīvdomīgāks – viņš pret gleznām izturējās kā pret hobija eksponātiem. Viņam nebija problēmu viegli pārdot kādu savas kolekcijas gleznu, lai vēlāk to atpirktu un atkal pārdotu. Viņš vadījās izteikti pēc savām sajūtām.

Liela rīvēšanās starp Pāvelu Tretjakovu notika ar caru Aleksandru III. Viņam nepatika ātrums un ķēriens, ar kādu kolekciju veidoja Tretjakovi. Cara kolekcija izskatījās nedaudz blāva uz Tretjakovu fona. Tāpēc cars aizliedza pārdot kaut vienu gleznu, kas ir izstādīta publiskai apskatei bez savu pirmpirkuma tiesību izmantošanas. Pāvels Tretjakovs šo likumu apgāja pavisam vienkārši, viņš pazina labākos meistarus personīgi, tāpēc topošos šedevrus nopirka pa taisno no darbnīcas, vēl pirms tie nonāca izstādēs. Pēc šāda manevra pat cars pompozi paklanījās Pāvelam kādā Tretjakova galerijas izstādē, lai dusmās pamestu telpas vēlāk.

1892. gadā pēkšņi atceļā no Pēterburgas nomira jaunākais no Tretjakoviem - Sergejs. Savā testamentā viņš bija noteicis, ka novēl mākslas darbu kolekciju pusmiljona rubļu vērtībā savam vecākajam brālim. Tāpat Sergejs piekrita brāļa idejai nodot abu kolekcijas pilsētai, kuru Sergejs pat bija vadījis kā mērs. Tāpēc arī pēc brāļa apbedīšanas Pāvels uzrakstīja mērijai vēstuli, kurā piedāvāja šedevrus ar visu galeriju. Pilsēta pateicībā pieņēma ārkārtīgi dāsno dāvanu, neskatoties pat uz apgrūtinājumiem. Pāvels atrunāja tiesības līdz mūža galam lietot galerijas telpas savām vajadzībām, aizliedza mainīt kolekcijas, lai gan beigās pats piekāpās. Viņš sāka veidot Tretjakova galeriju ar domu spēcināt nacionālās mākslas tradīcijas. Ja kolekcijas nemainītos, to izdarīt nebūtu iespējams. Galvenais, ko prasībās minēja Pāvels Tretjakovs, ka galerijai jābūt pieejamai publikai vismaz četras dienas nedēļā un bez maksas. Viņa sapnis bija, ka Krievija attīstītos par izglītotas nācijas valsti, kas cienītu un saprastu mākslu.