1899.gada 13.augustā piedzima Alfrēds Hičkoks. Uzaudzis Londonas pievārtē, viņš aizrāvās ar filmām. Sākumā zīmēja kartītes, kas bija vienīgais vēstījums mēmajā kino, lai vēlāk pats kļūtu par filmu režisoru. Spēja uzturēt spriedzi visas filmas garumā padarīja Hičkoku par unikālu meistaru.

Alfrēds Hičkoks ir cilvēks, kura vārds kļuva par zīmolu. Viņa spēja ieraut skatītāju savu filmu sižetiskajā līnijā bija tik liela, ka Hičkoka filmas sāka raksturot kā kino, kas neļauj atslābt ne uz brīdi. Tāpat arī viņu kā režisoru un scenāristu sāka saukt par dižo meistaru, jo kino, ko radīja Hičkoks, nebija konkurentu.

Piedzima Alfrēds Hičkoks Lielbritānijā 1899.gada 13.augustā. Viņa vecākiem piederēja pārtikas produktu veikals, kas bija ģimenes arods jau vairākās paaudzēs. Hičkoki skaitījās turīgi, jo tirgošanās vairāku gadu garumā bija nesusi labus ieņēmumus visai ģimenei, tāpēc viņi varēja atļauties īrēt labu īpašumu pie jūras, lai varētu izbaudīt vasaras.

Tomēr Hičkoks bērnībā bija bikls bērns, kuram bija tendence noslēgties sevī. It kā ir stāsts, ka tēvs viņu vienu reizi aizsūtījis uz policijas iecirkni ar zīmīti rokās. Policists zīmītē izlasīja, ka bērns esot bijis niķīgs un tāpēc ieslēdza Hičkoku kamerā uz dažām minūtēm. Izrādās, ka tēvs bija nolēmis pārmācīt bērnu par vienu no retajiem skandāliem mājās. Šī pieredze atstāja uz Hičkoku tik lielu iespaidu, ka viņš visu mūžu baidījās no policistiem un visu, kas saistīts ar likumu. Viņš nebrauca ar automašīnu tikai tāpēc, ka baidījās saņemt sodu par neatļautu automašīnas novietošanu.

1919.gadā Alfrēds Hičkoks sāka veidot kartītes, kuras izmantoja mēmajās filmās, lai nodotu skatītājam vēstījumus. Viņš tika apmācīts par kopētāju telegrāfa kompānijā, bet Hičkoku aizrāva kartīšu zīmēšana. Tā sākās viņa kino karjera. Lielākās filmas tāpat taisīja amerikāņi, bet darba spēkam izmantoja angļus. Lai precīzi izveidotu vēstījumu kartītes, scenāristi daudz strādāja ar to dizaineriem. Tāpēc sanāca, ka Hičkoks neviļus kļuva par scenāristu vai režisoru asistentu, jo bija atbildīgs par vienīgo lasāmo vēstījumu filmās. Tā viņš līdzdarbojās 22 mēmo kino veidošanā, lai iesaistītos jaunajā modē – skaņu filmās. 1925.gadā Hičkoks jau izveidoja pats savu filmu, bet pirmos panākumus sasniedza 1927.gadā. Tieši Hičkoka kino ielika pamatus trilleru žanram, jo Hičkoka vadībā filmas ieguva tik piesātinātu sižeta gaitu, ka skatītāji izdzīvoja milzu emocionālo pārdzīvojumu.

1939.gadā Hičkoks jau bija slavenība starptautiskā kino jomā. 39 soļi un Lēdija, kas pazūd bija slavenākas Hičkoka filmas 30.gados, kas tika iekļautas arī Britu labāko filmu sarakstā. Tieši tādu viņu 1939.gadā pārvilināja uz Holivudu.

Amerikā Hičkoks strādāja pie ļoti daudzām filmām. Interesanti, ka pirmais viņa darbs bija iecerēts par Titānika bojāeju. Tomēr filmas producenti mainīja filmas plānus, un Titāniks tā arī palika neuzņemts. Kopumā Hičkoks uzņēma vairāk nekā 50 filmas karjerā, kas ilga ap 60 gadu.

Viņu nosauca par neziņas vai gaidu meistaru, jo skatītājs nekad nezināja kāds būs nākamais filmas pavērsiens. Protams, Hičkoka lielākais nopelns ir šausmu filmu veidošana, tomēr mūsdienās tās ir grūti nosaukt par šausmu filmām. To sižets bija tik meistarīgs, ka pārsteidza skatītāju pilnīgā neziņā un tieši neziņa biedēja.

Hičkoka filmas kopumā saņēma 46 nominācijas Oskara balvām un ieguva 6. Tomēr pārsteidzoša ir aktieru attieksme pret Hičkoku. Viņš bija skarbs režisors, kurš aktierus uzskatīja par filmas dekorāciju sastāvdaļu. Hičkoks neuzskatīja, ka aktieriem ir jāimprovizē, jo tas ir scenārista darbs. Aktieriem jāmāk neko nedarīt, proti, jādara tikai tas, ko pasaka režisors. Tāpēc Hičkoka aktierus iesauca par lopu baru, kas dara tikai to, ko liek gans. Tomēr rezultāti bija izcili, liela daļa Hičkoka aktieru sasniedza labāko sniegumu tieši šī režisora vadībā. Turklāt par Hičkoka prasmēm liecina kaut vai tas, ka ilgstoši aktieri viņa filmās bija tādi vārdi, kā Kerijs Grānts vai Ingrīda Bergmane.