Viens no spilgtākajiem amerikāņu komponista Džordža Gēršvina darbiem – simfoniskā poēma „Amerikānis Parīzē” – savu pirmatskaņojumu piedzīvoja Ņujorkā 1928. gada 13. decembrī.

 

Pagājušā gadsimta 20. gadu vidū amerikāņu komponists Džordžs Gēršvins, tolaik nule kā guvis pirmos grandiozos panākumus ar savu „Rapsodiju blūza stilā”, aizrāvās ar franču impresionisma mūziku, sevišķi Morisa Ravēla spilgtajām kompozīcijām. Jaunais amerikānis, ienācis akadēmiskajā mūzikā no populāru dziesmu un Brodveja mūziklu sfēras, vēlējās mācīties no Vecās pasaules metriem, tāpēc 1926. gadā ieradās Parīzē. Tomēr jau pirmajā tikšanās reizē Ravēls paziņoja, ka nav gatavs kļūt par Gēršvina mentoru, tāpat arī komponiste un izcilā pedagoģe Nadja Bulanžē, pie kuras Ravēls nosūtīja amerikāni. Potenciālie franču skolotāji, paši tobrīd amerikāņu džeza savaldzināti, bija vienisprātis, ka viņu skološana var tikai sabojāt Gēršvina neatkārtojamo stilu. Kā to formulēja Ravēls: „Kāpēc jums jākļūst par otršķirīgu Ravēlu, ja jūs jau esat pirmklasīgs Gēršvins?” Tikām Parīzes atmosfēra, radošuma piesātinātais gaiss, kuru tobrīd elpoja Ezra Paunds un Ernsts Hemingvejs, Pablo Pikaso un Salvadors Dalī, Žans Kokto, Frensiss Pulenks, jau piesauktais Ravēls un vēl daudzi daudzi citi, neizbēgami iedvesmoja arī Gēršvinu. Un kad pāris gadus vēlāk ilggadējais Ņujorkas Simfoniskā orķestra vadītājs, diriģents Valters Damrošs aicināja Gēršvinu radīt darbu orķestra sezonas atklāšanas koncertam, viņš radīja simfonisko poēmu „Amerikānis Parīzē”, kas savu pirmizrādi Ņujorkas Karnegi zālē piedzīvoja 1928. gada 13. decembrī.

 „Amerikānis Parīzē” ir savam laikam ļoti novatorisks un spilgts darbs. Līdzās visplašākajam pūšamo un sitaminstrumentu spektram orķestra skanējumā dzirdami arī auto skaņas signāli – pirmatskaņojumā tika lietotas četras īstas taksometru taures, kuras Gēršvins bija pārvedis no Parīzes. Pats komponists skaņdarba ieceri raksturo šādi: „Mans mērķis bija atainot to iespaidu, kāds rodas iebraukušam amerikānim, kad viņš pastaigājas pa Parīzi, ieklausās dažādos ielas trokšņos un uzsūc sevī francisko atmosfēru. Līksmajai ievaddaļai seko sulīgs „blūzs” ar spēcīgu ritmisku zemstrāvu. Mūsu amerikāņu draugs, iespējams, iegriezies kafejnīcā mazliet iedzert, pēkšņi un smeldzīgi sailgojas pēc mājām. Harmonija kļūst intensīvāka un arīdzan vienkāršāka nekā iepriekšējās lappusēs. Šis „blūzs” sasniedz kulmināciju, kam seko koda, kurā mūzikas noskaņojums atgūst ievaddaļas gleznoto Parīzes ainu dzīvīgumu un dzirkstošo krāšņumu. Acīmredzot nostalģijas māktais amerikānis, pametis kafejnīcu un iznācis svaigā gaisā, nokrata blūza varu un kļūst atkal aizrautīgs Parīzes dzīves vērotājs. Finālā triumfē ielas trokšņi un franciskā atmosfēra.”

 Lai gan pats komponists nebija sajūsmā par pirmatskaņojumu – Valtera Damroša diriģēšanas temps viņam šķita par lēnu; publika bija sajūsmā. „Amerikānis Parīzē” ir daudzkārt atskaņots un ierakstos izdots, bieži komplektā ar otru ievērojamāko Džordža Gēršvina simfonisko skaņdarbu „Rapsodija blūza stilā”. Diemžēl ģeniālajam komponistam bija lemts īss mūžs – 1937. gadā, 38 gadu vecumā, viņš mira no smadzeņu audzēja, un „Amerikānis Parīzē” palika viens no nedaudzajiem viņa izcilo skaņdarbu virknē.