1888. gada 13. februārī Grieķijā piedzima Georgs Papandreu. Viens no nedaudzajiem grieķu politiķiem, kurš iesāka politiskās dinastijas Grieķijā. Papandreu vairāk nekā 50 gadus darbojās politikā, būdams gan dažādu jomu ministrs, gan vairākkārt arī premjerministrs. Viņa dēls izveidoja vadošo grieķu sociālistu partiju, bet mazdēls kļuva par premjeru lielajā finanšu krīze.


Grieķijā ir trīs izteiktas politiskās dinastijas, kas vairāk nekā gadsimtu ir ietekmējušas politiskos notikumus valstī. Pārsvarā visas no tām ir kaut kādā mērā saistītas ar dižo grieķu politiķi Elefteriosu Venizelosu, jo vai nu bijušas rados ar cilvēku, kuru sauc par modernās Grieķijas tēvu, vai arī bijušas ciešas šī politiķa sabiedrotās.

Georgs Papandreu (attēlā centrā no kreisās) iesāka vienu no šādām grieķu politiskajām dinastijām. Viņa mazdēls, arī Georgs Papandreu, kļuva par Grieķijas ministru prezidentu valstij vissmagākajā finanšu periodā tās vēsturē. Viena no lielākajām Grieķijas partijām PASOK arī ir tieši saistīta ar Papandreu ģimeni. Šis politiskās dinastijas tēvs piedzima 1888. gada 13. februārī Rietumgrieķijas mazpilsētā Kalandzi. Papandreu tēvs bija grieķu pareizticīgo mācītājs, bet viņa dēls izrādīja interesi ne tik daudz par reliģiju, kā par jurisprudenci un politikas zinātni. Georgs Papandreu ieguva jurista grādu Atēnu universitātē un studēja politikas zinātni Vācijā.

Papandreu politiskā karjera sākās ap Pirmo pasaules karu. Viņš bija pārliecināts pretinieks idejai, ka grieķu karavīriem būtu jāiesaistās karā tā, kā to bija nolēmis Grieķijas karalis Konstantīns I. Papandreu kopā ar tā laika vienu no redzamākajiem politiķiem Elefteriosu Venizeliosu sāka celt dumpi un rosināt karavīrus sacelties pret monarhiju. Papandreu bija monarhijas pretinieks un ap 1920. gadu knapi izglābās no rojālistu radikāļu rīkota atentāta. Pirmajās pēckara vēlēšanās Papandreu cieta sakāvi, jo piedalījās vēlēšanās kā neatkarīgais liberāļu kandidāts. Jau 1923. gadā viņš pievienojās Venizeliosa partijai un kopā uzvarēja vēlēšanās, nonākot arī vairākos ministra amatos. Tā Papandreu tikai 11 dienas bija finanšu ministrs, lai ilgstoši ieņemtu izglītības un transporta lietu ministra amatu. Tieši laikā, kad Papandreu bija izglītības ministrs, viņš iesāka izglītības reformu, kas izmainīja Grieķijas nākotni. Viņš īpaši uzsvēra nepieciešamību būvēt skolas attālākajos valsts rajonos, īpaši tur, kur bija ieplūdis liels Grieķijas-Turcijas kara bērnu skaits. Daudzi bērni bija palikuši bāreņi, un Papandreu uzskatīja par valsts pienākumu parūpēties par šo bērnu nākotni. Tieši izglītības reformas dēļ Papandreu ieguva lielu atbalstu Grieķijas sabiedrībā.

Georgs Papandreu bija viens no tiem ministriem, kurš strādāja Grieķijas trimdas valdībā Ēģiptē, laikā, kad Grieķiju okupēja Otrā pasaules kara laikā. Viņu uzskatīja par Venizeliosa politisko mantinieku, jo dižais grieķu politiķis bija aizgājis mūžībā 1936. gadā. Tieši Papandreu tika iecelts par premjerministru laikā, kad sabiedroto spēki atbrīvoja Grieķiju, un Papandreu bija tas, kurš ienesa Atēnās Grieķijas karogu. Lai arī kāda bija viņa politiskā mantinieka loma, tomēr iekšpolitiskā šķelšanās lika Papandreu attālināties no liberālās politikas. Viņš bija pilnīgs monarhijas un komunistu pretinieks, tomēr viņš bija pietiekami liels sociālists. Iespējams, Vācijā iegūtās izglītības ietekmē Papandreu nodibināja Grieķijas sociāldemokrātisko partiju. Tieši šai partijai bija izšķiroša loma cīņā pret Grieķijas monarhiju, un tieši Papandreu uzskatīja par lielāko ienaidnieku valsts apvērsumu izdarījusī militāristu hunta 1967. gadā. Gadu Papandreu atradās mājas arestā, līdz 80 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Kad Papandreu bēru procesija virzījās pa Atēnu ielām, tauta izgāja masu protestā pret militāro diktatūru. Papandreu dēls Andreas Papandreu jau bija kļuvis par ietekmīgu sava tēva politikas sekotāju, lai hunta neuzdrošinātos viņu nogalināt. Tāpēc Papandreu ģimene piespiedu kārtā emigrēja no Grieķijas, bet atgriezās ar vēl spēcīgāku sociālistisku vīziju par Grieķijas nākotni. Tieši Andreas Papandreu dibināja vienu no vadošajām grieķu sociālistu partijām PASOK, kas iezīmēja Papandreu dinastijas atzaru Grieķijas politikā. Vēl izveidojās liberālā “Nea Dimokratia”, kurā apvienojās tādas ģimenes, kā Mitsotakis un Karamanlis. Tieši šo trīs ģimeņu politiskā cīņa noveda Grieķiju milzīgajā finanšu krīzē, kuru savā labā izmantoja Grieķijas populisti. Lai arī “Syriza” skaitās ietekmīga partija, tā vēl joprojām nestāv tuvu PASOK vai “Nea Dimokratia” ilgajām politiskajām tradīcijām. Pietiekami sīvs konkurents ir komunistu KKE, bet sabiedrība valstī nav tik radikāla, lai pietiekama daudzumā atbalstītu komunistu idejas. Iemesls tam ir Grieķijas pilsoņu karš pēc Otrā pasaules kara, kuru izraisīja tieši Grieķijas komunisti ar brālīgo PSRS roku.