13. janvāri var dēvēt par Latvijas likteņdienu – gadsimta garumā šai datumā vairākkārt risinājušies mūsu valstij liktenīgi notikumi. Viens no šiem datumiem – 1991. gada 13. janvāris, kad pēc asiņainajām Padomju armijas akcijām Viļņā Vecrīgā sāka slieties barikādes.

 

Vācijas vēsturē ir datums, kas ieguvis apzīmējumu Schicksalstag – Likteņdiena. Tas ir 9. novembris, kad dažādos gados risinājās Vācijai liktenīgi notikumi. Šķiet, arī Latvijai varētu būt sava Likteņdiena, un tas ir 13. janvāris.

Ar 13. janvāri saistīto zīmīgo datumu virkne aizsākas 1905. gadā. Reaģējot uz tā dēvētās „Asiņainās svētdienas" notikumiem Sanktpēterburgā, šai dienā Rīgā strādnieki sarīkoja plašu mītiņu Maskavas forštatē. Atceļā mītiņotājus pie Daugavas Dzelzs tilta sagaidīja karaspēks, un zaldāti atklāja uguni, piespiežot ļaudis panikā bēgt. No lodēm un ledainajos Daugavas viļņos dzīvību zaudēja 70 cilvēki, bet, gluži kā to pauda dzejnieks Akuraters, viņu asins iedvesmoja tūkstošus citu sacelties pret cara patvaldību. Piektais gads izvērtās par visas Latvijas neatkarības cīņu, un šodien vairums vēsturnieku ir vienisprātis – bez Piektā gada nebūtu 1918. gada 18. novembra, kad Latvijas politisko partiju pārstāvji 1. pasaules kara izskaņā pasludināja neatkarīgas valsts izveidi. Tomēr jaunajai Latvijas valstij tobrīd vēl nebija nekādu spēku, kas varētu aizsargāt tās teritoriju.

Kopš 1919. gada sākuma situāciju Rīgā un lielākajā daļā Latvijas kontrolēja boļševiki, un 13. janvārī viņu organizētais Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1. kongress pasludināja Padomju Latvijas nodibināšanu. Pirmais boļševiku varas posms Latvijā gan bija visai īss, ko nevar teikt par divdesmit gadus vēlāk tapušo Latvijas PSR. Padomju impērijas militārās varas balstīts, šis butaforiskais veidojums pastāvēja pusgadsimtu. Tomēr pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū arī šī konstrukcija strauji ļodzījās.

1991. gada 13. janvāra notikumi vispirms sāka risināties Viļņā, kur Padomju armijas spēki uzbruka Lietuvas Augstākās padomes ēkai un Viļņas televīzijas centram, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 500 cilvēku. Bija skaidrs, ka kaut kas līdzīgs tūdaļ sekos arī Rīgā. Agrā rīta stundā Dainis Īvāns Latvijas radio ēterā aicināja neatkarības atbalstītājus pulcēties Doma laukumā svarīgāko valsts iestāžu un sakaru centru aizsardzībai. Dienas vidū iepriekš plānotajā protesta mītiņā Daugavmalā pulcējās vairāk nekā pusmiljons cilvēku no visas Latvijas; pret vakaru Vecrīgā un dažviet citur sāka slieties barikādes. Iepriekš neplānotas, tās tapa negaidīti strauji un organizēti, ar to pārsteigdamas nesagatavotus potenciālos uzbrucējus. Padomju armijas uzbrukums Rīgā tā arī izpalika, un tas bija izšķirošs apstāklis ne tikai Latvijas brīvības cīņā, bet arī visā padomju totalitārisma demontāžas procesā.

1991. gada 13. janvāris gan nav pēdējais Latvijas liktenīgo „trīspadsmito" virknē. Kopš pāris gadiem tam pievienojies vēl viens – 2009. gada 13. janvāris. Šai dienā jau atkal atdzīvojās Vecrīgas bruģis. Šoreiz ne lai sagultu sargājošās barikādes, bet gan lai lidotu Saeimas logos.