1381. gadā Anglijā uzliesmoja zemnieku nemieri, kuru priekšgalā nostājās Vots Tailers no Kentas. Kulmināciju sacelšanās sasniedza 1381. gada 13. jūnijā, kad nemiernieki ieņēma Londonu un piespieda karali Ričardu II uzsākt sarunas.

 

1377. gadā mira Anglijas karalis Edvards III. Viņš bija tautas mīlēts valdnieks, sabijis tronī pusgadsimtu, tomēr valsts viņa laikā bija piedzīvojusi smagus pārbaudījumus. Bija sācies ilgstošs karš pret Franciju, kas vēlāk ieguva Simtgadu kara nosaukumu. Angļi guva uzvaras, tomēr galīgi sakaut Franciju, kurai bija apmēram sešreiz vairāk iedzīvotāju, viņiem, domājams, vienkārši nebija pa spēkam. 14. gs. vidū Angliju sasniedza mēra epidēmija, laupot, kā lēš, vismaz trešdaļu valsts iedzīvotāju. Iestājās dramatisks darbaroku trūkums, algādžu darba likmes pieauga, līdz ar to dzimtzemnieki arvien biežāk bēga no kungu zemes, aizejot algādžos vai uz pilsētām. Jāpiebilst, ka dzimtbūšana Anglijā nekad nebija dominējoša – visos laikos ievērojams skaits zemkopju te bija brīvi ļaudis. Muižnieki un valsts centās ar likuma spēku apkarot gan algu kāpumu, gan zemnieku migrāciju. Valstij nācās aplikt zemniekus ar jauniem nodokļiem, lai finansētu armiju. Domājams, Edvarda valdīšanas beigu posmā tikai karaļa personiskā autoritāte aizkavēja nemieru uzliesmošanu.

Kad Edvards devās viņsaulē, sacelšanās bija vairs tikai laika jautājums. Tā sākās 1381. gada maija beigās Eseksā, Anglijas dienvidaustrumos, un izplatījās tik strauji, ka šai sakarā pat tikušas izvirzītas sazvērestības teorijas. Nemiernieki atbrīvoja ieslodzītos, izlaupīja nodokļu kases, slepkavoja nemīlētus aristokrātus, sevišķi jau kroņa varasvīrus. Viņu spēki, kuru priekšgalā nostājās izbijis karavīrs Vots Tailers, 12. jūnijā sasniedza Londonu. Galvaspilsētā bija maz karaspēka – tā vairums atradās kontinentā vai pie Skotijas robežām. Nav īsti skaidrs, kas un kāpēc atvēra Soutvorkas vārtus, bet 1381. gada 13. jūnijā zemnieku karaspēks ienāca Londonā. Te viņiem pievienojās daudzi vietējie. Par uzbrukuma mērķi kļuva, pirmkārt, tautas nīstie amatvīri, arī Hospitāliešu ordeņa brāļi, jo ordeņa pārziņā bija zemes un civilie reģistri, kā arī Londonā lielā skaitā dzīvojošie flāmu amatnieki, ar kuriem vietējiem bija maizes naids. Greznās varasvīru rezidences metodiski postīja, taču laupīšanu paši nemiernieki nežēlīgi apkaroja, demonstrējot, ka viņi ir cīnītāji par taisnību, nevis zagļi un laupītāji. Tāpat viņi pastāvīgi uzsvēra savu lojalitāti jaunajam karalim Ričardam II, vainu uzveldami viņa „sliktajiem” vietniekiem.

Karalis Ričards II, tobrīd četrpadsmit gadus vecs. Šais notikumos apliecināja monarha cienīgu drosmi un pašapziņu. 14. jūnijā viņš devās uz sarunām ar nemierniekiem, kurās piekrita atcelt dzimtbūšanu, taču atteicās izdot linčošanai savus ministrus. Tomēr šo sarunu laikā nemiernieki ieņēma karaļa rezidenci Tauerā, kur atrada un nogalināja valsts kancleru Saimonu Sadberiju, valsts mantzini Robertu Heilzu un vēl pāris no karaļa svītas. Nākamajā dienā karalis atkal tikās ar Votu Taileru laukā aiz pilsētas mūra. Šīs tikšanās laikā izcēlās ķilda starp Taileru un karaļa pavadoņiem, kurā nemiernieku vadonis tika nogalināts. Brīdī, kad bruņotais pūlis jau bija gatavs mesties virsū pāris simtiem karaļa vīru, Ričards atkal parādīja cienījamu aukstasinību, viens izjādms pretī nemierniekiem un pārliecinādams viņus atkāpties no pilsētas.

Zaudējusi vadoni un cerēdama uz panākto vienošanos izpildi, Tailera armija izklīda. Daudzviet Anglijā vēl apmēram nedēļu turpinājās nemieri, līdz vara atguva kontroli. Londonas notikumu laikā pieņemtās hartas par dzimtbūšanas atcelšanu karalis atsauca, daudzviet aktīvākos nemierniekus tiesāja, bieži piespriežot nāvessodus. Tomēr Vota Tailera vadītā sacelšanās būtiski ietekmēja varas, muižniecības un zemnieku attiecības 14. gs. beigu Anglijā. Elite kļuva daudz uzmanīgāka savā rīcībā pret zemākajiem slāņiem, un dzimtbūšana, kaut oficiāli nebija atcelta, faktiski Anglijā beidza pastāvēt līdz ar 15. gs. sākumu.