1525. gada 13. jūnijā Reformācijas kustības aizsācējs Mārtiņš Luters apņēma sievu – bijušo mūķeni Katrīnu fon Boru. Laimīgā laulībā abi nodzīvoja nākamos 20 gadus.

1523. gada aprīlī kāds Vitenbergas universitātes students rakstīja savam draugam: „Nupat nesen pilsētā iebrauca pilns vezums jaunu vestāliešu, kuras visas precēties grib vairāk nekā dzīvot. Dievs dod viņām tikt pie vīriem, citādi vēl gadīsies kas nelabs.” Par vestālietēm – romiešu dievietes Vestas šķīstajām priesterienēm – šis literāts nodēvēja vairākas mūķenes, kuras, zivju tirgotāja orē slēpdamās, bija aizmukušas no cisterciešu klostera. Vēl nieka desmit gadus agrāk tā būtu bijusi neiedomājama situācija, taču tagad pāri Vācu ķeizarvalstij pūta Reformācijas pārmaiņu vēji, kuri ne vienai vien mūķenei lika pārskatīt savu dzīves programmu. Vitenbergā mītošais ticības atjaunotnes pravietis Mārtiņš Luters sprediķoja, ka laulība ir Dievam tīkamākais cilvēka statuss, kas ne ar ko nav sliktāks par celibātu. Arī minēto mūķeņu bēgšana bija doktora Lutera organizēta, un ar viņa gādību visas šīs katoļu baznīcas dezertieres pāris gadu laikā arī tika vai nu pie vīra, vai pie nodarbošanās, kas tām ļāva sevi uzturēt. Visas, izņemot vienu. Saksijas muižnieku atvase Katrīna fon Bora nekādi nevarēja izvēlēties sev sirdij tīkamu līgavaini, kaut gan pāris visai pieņemami kandidāti bija viņu bildinājuši. Reiz, runādamās ar Lutera tuvāko draugu Nikolausu fon Amsdorfu, jaunava esot izteikusies, ka ja nu izietu par sievu, tad vai nu pie Amsdorfa, vai arī pie doktora Lutera. Kā risinājies tālākais precību process, par to drošu ziņu trūkst, taču rezultāts ir vispārzināms: Mārtiņš Luters un Katrīna fon Bora salaulājās Vitenbergā 1525. gada 13. jūnijā.

Laulību brīdī Mārtiņam bija 41, bet Katrīnai – 26 gadi. Vispārpieņemts ir uzskats, ka tās bijušas drīzāk aprēķina laulības. Katrīnai vīru vajadzēja, savukārt doktors Luters, visdrīzāk, juta zināmu atbildību par jauno dāmu un bija nobriedis arī paša dzīvē īstenot to, ko sludinājis. Laulība, balstīta kopīgā pārliecībā un savstarpējā cieņā, izrādījās stipra un pēcnācējiem svētīta. Katrīna laida pasaulē trīs dēlus un trīs meitas, no kurām pilngadību gan piedzīvoja tikai viena. Sieva uzņēmās teju visas rūpes par pamatīgo saimniecību – Lutera īpašumā nodoto bijušo augustīniešu klosteri Vitenbergā un lauku mājām, kur tika turēts liels ganāmpulks un ierīkots alus brūzis. Pateicoties Katrīnas pūliņiem, ģimenes īpašumi sāka dot pieklājīgus ienākumus, nodrošinot ne vien kuplo ģimeni, bet arī studentu un citu viesu uzņemšanu, kuri pastāvīgi uzturējās Luteru namā. Saprotams, ka visus daudzos pienākumus Katrīna nespētu veikt, ja viņai nebūtu gana spēcīgs un neatkarīgs raksturs. Cik noprotams, abu laulāto starpā valdījušas līdzsvarotas, taču nebūt ne allaž cukursaldas attiecības. Kā esot izteicies pats Luters: „Ja jau es spēju izturēt cīņu pret nelabo, grēku un aptumšotu apziņu, tad ar aizkaitinājumu, kuru raisa Katija fon Bora, es jau nu varu tikt galā.”

Luteru pāris nodzīvoja laulībā vairāk nekā divdesmit gadus – līdz Mārtiņa nāvei 1546. gadā. Diemžēl pēc vīra aiziešanas Katrīnai iestājās grūti laiki. Vitenbergas īpašumi droši vien ļautu savilkt galus, taču tai pašā gadā uzliesmojušais karš starp protestantisko Šmalkaldes līgu un vareno katoļu imperatoru Kārli V Hābsburgu aizdzina atraitni bēgļu gaitās. Viņa gan atgriezās, taču atrada īpašumus izpostītus un bija spiesta dzīvot lielā trūkumā. Par laimi, bērni jau bija pieauguši un nostājušies paši uz savām kājām. Bet tad nāca 1552. gada neraža un mēra epidēmija, kas lika atkal doties prom no Vitenbergas. Šī brauciena laikā notika negadījums, Katrīnai iekrītot no ratiem ūdens pilnā grāvī. Viņa saslima un dažus mēnešus vēlāk 53 gadu vecumā mira.

Attēls: Lukasa Kranaha vecākā glezna (Lucas Cranach)