1637. gada 13. maijā Francijas karaļa galvenais vietnieks, premjers kardināls Rišeljē rīko vakariņas. Vīrs ar milzīgu ietekmi Francijas valsts pārvaldē, kurš dažkārt varēja aizvietot pašu karali ar savām spējām un zināšanām un arī viltību, gan ir nobažījies par drošību. Daudziem viņš ir “uzkāpis uz varžacīm”, tāpēc kardināls nāk klajā ar ierosinājumu, kas pilnībā izmainīs galda piederumus nākotnē. 

 

Kardināls Rišeljē jeb Armāns Žans du Plesī bija ļoti ietekmīga figūra Francijas politikā un arī valsts pārvaldē. Sava sarkanā apmetņa un lielās varas dēļ iesaukts par sarkano kardinālu, Rišeljē varēja izšķirt daudzu cilvēku likteni. Mums šī šī vēsturiskā persona ir zināma pēc lieliskā Aleksandra Dimā romāna “Trīs musketieri” sižeta. Viena lieta, kas noteikti nav pārspīlēta, tā ir kardināla tieksme pēc varas un iespējas reālo varu izmantot.

Par garīdznieku topošais kardināls kļuva racionālu apsvērumu dēļ. Viņa tēvs gāja bojā Francijas reliģiju karos. Taču tēva loma šajās cīņās bija tik liela, ka Francijas karalis apbalvoja viņa ģimeni ar baznīcai piederošu īpašumu. Pēc tēva nāves garīdzniecība nevēlējās, lai laicīgā ģimene gūtu labumu no tās mantas, tāpēc du Plesī atraitne ierosināja vienu no saviem dēliem sūtīt uz garīgo semināru, lai viņš kļūtu par garīdznieku. Otrais dēls atteicās, tāpēc nekas cits neatlika kā šo pienākumu uzņemties jaunākajam dēlam Armānam Žanam.

Topošais kardināls Rišeljē ar izpratni pievērsās savam uzdevumam. Viņš saskatīja racionālo nepieciešamību gādāt par ģimenes finansēm, turklāt nebija tā, ka viņš nepiedzīvoja laicīgās pasaules priekus. Zināms, ka jau 20 gadu vecumā topošais Francijas garīgais līderis tika ārstēts no gonorejas. Viņš tajā laikā dienēja armijā un skaidrs, ka slimību neieguva kaujas laukā.

Armāna Žana du Plesī rakstura iezīmes ļāva viņam allaž saredzēt iespējas iegūt labumu sev vai ģimenei. Viņš līdz ar to nebija klasisks katoļu baznīcas garīdznieks, kurš atteiktos no pasaulīgajām baudām. Nepārprotami, viņš zināja savas iespējas un zināja kā sasniegt panākumus. Tāpēc 1607. gadā viņš kļuva par bīskapu, 1616. gadā - par Francijas ārlietu sekretāru, bet 1622. gadā - par kardinālu. Ar karaļa Luija XIII lēmumu divu gadu laikā kardināls kļuva arī par viņa ministru kabineta priekšsēdētāju. Ambiciozais vīrs jau nonāca teju pie neierobežotas varas Francijā.

Tomēr stāsts nav par to, kā kardināls kāpa pa savām karjeras kāpnēm. Stāsts ir par to, kā kardināls ar savām darbībām nokaitināja lielu daļu ietekmīgu cilvēku. Skaidrs, ka vairodams savus panākumos, viņš pārskrēja ceļu daudziem. Un tā kā viņš mācēja izmantot jebkuru situāciju savā labā, kardināls rēķinājās ar riskiem, kas pastāvēja viņa paša drošībai.

Atentāti un uzbrukumi varbūt nebija kardināla ikdiena, tomēr tie notika. Viņam bija savi bruņotie spēki, sava apsardze un savs spiegu tīkls. Viņš izmantoja baznīcas slepenos informācijas kanālus, lai vāktu sev svarīgās ziņas un lai tās izmantotu, vēršoties pret citiem cilvēkiem. Daļa no šīs informācijas skāra viņa paša drošību.

Laikā, kad dzīvoja kardināls Rišeljē, galda kultūra nedaudz atšķīrās no tās, kas ievērojama mūsdienās. Piemēram, 17. gadsimtā bija pilnīgi normāla parādība ēst bez jēgas un ēdiena paliekas kasīt ārā no zobiem ar asajiem nažiem, kas atradās uz galda. Patiesībā, tie nebija mūsdienu izpratnes galda naži, Francijas galmā ēdienu grieza un zobus bakstīja ar dunčiem. Tiklīdz izcēlās kāds strīds, tā bija arī diezgan vienkārši likt dunci lietā. Tāpēc 1637. gada 13. maijā, kardināls nāca klajā ar ierosinājumu, kas neviļus ietekmēja visu galda kultūru.

Kardinālam bija plānotas vakariņas, bet viņš bija bažīgs par iespēju, ka vakariņu laikā varētu notikt uzbrukums. Tāpēc savam kambarsulainim kardināls pavēlēja nokārtot, ka visiem galda dunčiem tiek notrīts smailais gals. Tādā veidā galda naži saglabāja griešanas funkciju, bet tie bija nederīgi duršanai. Ir minējumi, ka iemesls šādai rīcībai tiešām bija drošība, lai gan, ir atrodamas arī ziņas, ka estētam Rišeljē ir riebusies tieši zobu bakstīšana. Galvenais iznākums ir tas, ka pēc vakariņām visi viesi, tostarp namatēvs, devās pie miera sveiki un veseli, bez kādam durtām brūcēm. Galda piederumu komplekts, protams, saglabājās, līdz kādā brīdī, šo ideju pārņēma arī karalis Luijs XIII. Viņš arī pavēlēja izveidot jaunu servīzi, kur galda nažu smailos asmeņus aizstātu ar noapaļotiem. Iespējams, ka karalis gan vairāk domāja par vakariņu estētisko pusi. Bet, kas to būtu domājis, ka ietekmīgais un varenais kardināls Rišeljē būtu izgudrotājs mūsdienās izmantojamiem galda nažiem. Acīmredzami, ka iecere bija veiksmīga, jo kardināls pie varas sabija vēl piecus gadus. Viņa laikmets Francijā beidzās līdz ar kardināla nāvi 1642. gadā. Taču nāve atnāca slimības, ne slepkavas veidā. Iespējams, lielā mērā pateicoties kardināla tālredzībai gādāt par savu drošību, kas nozīmēja arī galda nažu trīšanu.