1569. gada 13. martā Francijā notiek asiņaina kauja par ticību. Pie Žarnakas pilsētas katoļu armija sakauj protestantus un nogalina vienu no viņu ietekmīgākajiem līderiem. Trešais ticības karš Francijā ir sasniedzis savu augstāko punktu. Taču šis karš nebūt nenozīmē, ka beidzot tiks panākts ilgstošs miers starp Francijas katoļiem un protestantiem.

 

1568. gadā tika noslēgts pamiers starp Francijas katoļiem un hugenotiem. Taču visi zināja, ka miers būs īss un naidīgs, jo nevienai no karā iesaistītajām pusēm nebija domu ilgstoši samierināties ar situāciju valstī. Protestanti bija nolēmuši cieši aizstāvēt savas tiesības uz ticības brīvību. Atsevišķi protestantu jeb hugenotu līderi cīņā saskatīja arī savas personiskās ambīcijas. Protestantu Francijā bija daudz un nerēķināšanās ar šo cilvēku ticības vēlmēm radīja labu augsni varas maiņai.

Protestantus Trešajā ticības karā Francijā vadīja Ludviks Kondē un admirālis Gaspārs Koliņji. Abu vīru ietekme protestantu vidū bija milzīga. Kondē bija cilvēks, kurš iesāka ticības karus, jo tieši viņš 1560. gadā sapulcēja protestantu armiju uz pirmo kauju. Tikmēr katoļu rindas komandēja Henrijs Valuā. Karaļa brālis un topošais karalis bija spēcīgi ietekmēts no savas mātes Katrīnas Mediči. Lai arī reālie karavadoņi bija citi cilvēki, topošajam karalim ticības kari bija lielisks veids kā pierādīt savu autoritāti un radīt priekšstatu par viņu kā par militāro ģēniju. Tieši karalienes mātes ietekme bija izšķiroša, lai apspiestu protestantus. Tikmēr ietekmīgākais karavadonis kaujā pie Žarnakas bija hercogs Fransuā de Gīzs. Gīzi paši cīnījās par ietekmi galmā un ar protestantiem viņiem bija neizmērojams naids, jo tieši Gīzu teritorijās palielinājās hugenotu ietekme.

1569. gada 13. martā sākās izšķirošā kauja pie Žarnakas pilsētas. Oficiāli karš sākās iepriekšējā gada rudenī, tomēr pamiera jēga bija iespēja armijām atkopties un sakopot spēkus jaunām sadursmēm. Nobažījies par protestantu sakariem ar Anglijas karali, Francijas valdnieks izdeva rīkojumu, ka ar īpašuma konfiskāciju draud visiem, kas piekops reliģiskos rituālus ārpus katoļiem pieņemtajiem. Ilgi reakcija nebija jāgaida, jo šāds lēmums praktiski likvidēja nelielo ticības brīvību, kuru iepriekšējā karā izcīnīja protestanti. Turklāt karaļa un viņa mātes cerības, ka šādā veidā katoļi atgūs protestantu ieņemtās pilsētas, izgaisa, jo protestanti tikai vairāk nostiprinājās.

Rudens pagāja abu armiju centienos izvairīties vienai no otras. Turklāt katoļu galvenā uzmanība bija vērsta uz to, lai nepieļautu vācu algotņu ierašanos, kas bija izsaukti palīgā ticības brāļiem Francijā. Ziema pagāja ar minimālām karadarbības formām, bet īstās sadursmes sākās pavasarī. Sākumā hercoga de Gīza karaspēks centās mazināt iespēju protestantiem savienot savas armijas. Savukārt Kondē ar Koliņjī centās noturēt galvenos valsts cietokšņus. Viens no tādiem bija Larošela. Tomēr kauja pie Žarnakas 13. martā izvērtās par īstu izgāšanos hugenotiem. Turējuši armiju pārāk lielā attālumā, viņi nepaspēja savienot armijas, kad Gīzs ātri pārcēla savu karaspēku pār upi, kas atdalīja abas puses. Nepaspējuši brīdināt viens otru, Koliņjī ar Kondē pakļāva armiju sakāvei. Kondē ar kavalēriju ieskrēja viskarstākajā kaujas vietā un zaudēja ne tikai savu karaspēku, bet arī dzīvību. Kondē bija ļoti svarīga loma ticības karos. Koliņjī pēc viņa zaudēšanas palika par galveno komandieri un viņš nolēma atkāpties. Līdz pat septembrim ilga atsevišķas sadursmes, kas neizbēgami noveda pie tā, ka protestanti Trešo ticības karu Francijā zaudēja. Ieguvums bija nostiprinātās pozīcijas vācu karavīru ietekmes zonā, bet kara bezjēdzību parādīja nākamie kari. Kopumā katoļi ar protestantiem karos vēl piecas reizes un arī tad panāktā uzvara būs tikai īslaicīga.