1982. gada 13. novembrī nesen mirušā ilggadējā padomju līdera Leonīda Brežņeva vietā par Padomju kompartijas un valsts vadītāju kļuva bijušais Valsts Drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs. Viņam gan bija lemts sabūt šai amatā vien gadu un trīs mēnešus, beidzot savas šīs zemes gaitas 1984. gada februārī.

 

Tas bija 1982. gada 13. novembra rīts. Laikraksti visā sestdaļā planētas sauszemes – un daudzviet citur pasaulē droši vien – savās pirmajās lappusēs vēstīja, ka par iepriekšējā dienā mirušā ilggadējā padomju valsts vadītāja Leonīda Brežņeva varas mantinieku kompartijas elite izraudzījusi Juriju Andropovu, tikai kopš dažiem mēnešiem Centrālās Komitejas sekretāru, bet līdz tam daudzus gadus – PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju.

Daži Jurija Andropova varas periodā saskata Gorbačova „pārkārtošanās” prelūdiju, citi – iespējamu pagriezienu striktāka, disciplinētāka boļševisma virzienā; pat iespējamu neostaļinismu. Patiesībā ne viens, ne otrs viedoklis nav īsti ne pamatojams, jo Andropova laiks Padomju Savienībā izrādās pārāk īss. Nebija pagājis vēl ne pusotrs gads, kad arī Jurijs Andropovs beidza šīs pasaules gaitas, liekot kompartijas cekai meklēt atkal jaunu vadoni. Katrā ziņā var teikt  vienu – Jurijs Andropovs joprojām ir viena no noslēpumainākajām un maz pētītajām figūrām Krievijas visjaunāko laiku vēsturē.

Kad Andropovs kļuva par ģenerālsekretāru, viņam bija jau turpat septiņdesmit – vairāk nekā jebkuram citam padomju valsts vadītājam pirms viņa, stājoties amatā. Tomēr uz savas varas pēdējos gados acīmredzami fiziski brūkošā Brežņeva un arī pārējā kompartijas Politbiroja fona Andropovs izskatījās visai jauneklīgs un enerģisks. Iespējams, tā arī bija īpašība, kas noteica viņa izvirzīšanos Padomju Savienības priekšgalā, jo vispār tas ir nebijis un gandrīz neiedomājams precedents, kad par ģenerālsekretāru kļūst bijušais Valsts Drošības komitejas vadītājs. Padomju sistēmu balstošie varas atzari bija diezgan strikti nodalīti, un bija nerakstīts likums, ka drošības struktūras vadītājam, tāpat kā armijas augstākajiem komandieriem, nav cerību ieņemt nozīmīgākos partijas vadības posteņus. Tomēr – Jurijam Andropovam, valsts galvenajam drošībniekam ar armijas ģenerāļa pakāpi – tas izdevās. Viņš atgriezās kompartijas centrālkomitejā 1982. gada maijā, un pārņēma tur dažus mēnešus agrāk mirušā Mihaila Suslova funkcijas, kas pamatā saistījās ar brālīgo sociālisma valstu kompartiju pieskatīšanu un pieregulēšanu. Vērts pieminēt, ka tieši Mihails Suslovs un Aleksejs Kosigins savulaik bija tie, kuri atstūma „Hruščova cilvēku” Andropovu no ģenerālsekretāra Brežņeva varas virsotnes un iedzina viņu Drošības komitejas strupceļā, no kurienes, kā jau minēts, standarta ceļš bija tikai pensijā vai, kā saka, „ar kājām pa priekšu”.

Ne mazums spekulāciju ir par to, kāds gan varētu būt bijis „Andropova laiks”, ja viņam būtu lemts nodzīvot ilgāk. Vieni domā, ka kārtības ievešanas tendence, kāda parādījās jau visai drīz pēc Andropova stāšanās valsts priekšgalā, tikai pastiprinātos, un Padomju Savienība pagrieztos strikta kazarmu sociālisma virzienā. Sociālistiskās nometnes valsts piespiestu sekot; Poliju, kur tobrīd vietējie komunisti ar ģenerāli  Jaruzeļski priekšgalā vairs īsti nekontrolēja situāciju, iespējams, uz laiciņu okupētu kā Ungāriju un Čehoslovākiju iepriekšējās desmitgadēs. Turpinātos nejēdzīgais karš Afganistānā; vēl aktīvāk nekā Brežņeva laikā tiktu ravēts disidentisms; akadēmiķis Saharovs, iespējams, tā arī nomirtu savā Gorkijas izsūtījumā. Tomēr nākas šaubīties, vai pat šādi līdzekļi glābtu Padomju Savienību, kuras ekonomika stiga stagnācijā un bija vitāli atkarīga no naftas eksporta, varenā, bet lempīgā militārā mašīna smagi grima Afganistānā karā, sabiedrība bija zaudējusi ticību valstij un politiskajai sistēmai, slīga apātijā un slīka alkoholā vai arī arvien aktīvāk meklēja jaunas idejas. Iespējams, būdams vairāk pieredzējis un sistemātiskāk domājošs nekā Mihails Gorbačovs, ģenerālsekretārs Andropovs veiktu reformas uzmanīgāk, striktāk aizstāvētu padomju impērijas pamatprincipus. Tomēr – vai viņam izdotos apturēt pārmaiņu procesus mirklī, kad tie kļūst nekontrolējami, un vai tas vispār Padomju Savienībā vairs kādam varēja izdoties – tas ir jautājums.