1792. gada 13. oktobrī Vašingtonā ieliek pamatakmeni topošajai valsts prezidenta rezidencei. Līdz ar valsts dibināšanu un pirmā prezidenta ievēlēšanu aktuāls bija jautājums, kurā pilsēta viņam apmesties. Pirms Vašingtonas rezidences bija vairāki nami Ņujorkā un Filadelfijā, kas lielā mērā ietekmēja arī Baltā nama arhitektūru.


Baltais nams šobrīd ir lielisks piemērs tam, kā nama iesauka var radīt apzīmējumu valsts prezidenta institūcijai un politikai kopumā. Lai arī eksistē vēl viens Baltais nams Maskavā, tas tomēr ne tuvu nestāv izpratnei, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Gluži kā Kremlis Maskavā, tā arī Baltais nams Vašingtonā ir visas valsts politikas simbols.

1789. gadā Džordžs Vašingtons kļuva par pirmo ASV prezidentu. Tomēr valsts bija tikko tapusi, tāpat kā valsts konstitūcija bija pieņemta salīdzinoši nesen, un valstij vēl nebija pilnvērtīgu atribūtu. Vašingtona, kas tika būvēta kā pilsēta ar atsevišķu galvaspilsētas teritoriālo plānojumu, bija jauns projekts. Tāpēc līdz brīdim, kamēr valsts politiskais centrs nebija pabeigts, prezidentam bija jāmitinās kādā pagaidu ēkā. Sākumā Džordžs Vašingtons mitinājās Ņujorkā, īrējot divus namus. Ņujorka pat sāka būvēt atsevišķu rezidenci kā pārvaldes namu, bet Vašingtons tajā tā arī nekad neievācās, jo galvaspilsētu pārcēla uz Filadelfiju. Ar rezidences aktu tika noteikts, ka tieši Filadelfija būs pagaidu galvaspilsēta uz 10 gadiem, kamēr netiks uzbūvēta Federālā galvaspilsēta, kuru jau 1790. gadā nolēma saukt par Vašingtonu.

Balto namu jeb sākumā tikai valsts prezidenta rezidenci sāka celt 1792. gadā. Pamatakmeni ielika 13. oktobrī. Ēkas autors bija īru izcelsmes arhitekts Džeims Hobans, kurš nolēma tās stilu ieturēt neoklasicisma gaumē. ASV vispār šis stils bija īpaši tuvs, jo jaunās idejas, filozofu un domātāju ietekme lika tiekties pēc klasiskām vērtībām. Īpaši jau kolonnas, kas rotāja ēkas fasādes pusi.

Celtniecība ilga astoņus gadus, un ēkas būvniecībā praktiski izmantoja smilšakmeni. Pēc tam, kad koka karkass, kas apšūts ar akmens bluķiem, bija pabeigts, to nokrāsoja baltā krāsā. Tāpēc arī radās iesauka, ka prezidenta rezidence ir baltais nams. Pirmais prezidents, kas ievācās jaunajā rezidencē vairs nebija Džordžs Vašingtons, bet jau Džons Adams. Taču Adams ar sievu Abigeilu tikai paspēja ievākties, lai pēc gada dotu vietu nākamajam prezidentam.

Tomass Džefersons, kas nomainīja Adamsu augstajā amatā, kļuva par pirmo prezidentu, kurš sāka izmaiņas Baltajā namā. Viņš lika ēkas abos spārnos uzstādīt kolonādes. Turklāt arī viņa prezidentūras beigu posmā ēku oficiāli sāka saukt par Balto namu.

Tomēr laika zobs ēku nepostīja tik ātri, cik to izdarīja politika. 1814. gadā karā, kas izcēlās ar britiem, ēku nopostīja. Tai izdega centrālā daļa, kuru steigšus centās atjaunot. Prezidents Džeims Monro ievācās atjaunotajā rezidencē tikai trīs gadus pēc ugunsgrēka. Gadsimta laikā ēka piedzīvoja vairākus uzlabojumus, bet tikai 20. gadsimta sākumā Teodors Rūzvelts to pārbūvēja pamatīgāk. Vietas trūka tik lielā mērā, ka daļai Baltā nama darbinieku uzcēla jaunu ēku. Starp citu 1902. gadā ēkai arī juridiski piešķīra nosaukumu Baltais nams. Tāpēc visos paziņojumos izmanto šo nosaukumu, lai apzīmētu oficiālo ASV politiku. Katrs prezidents ēkā nāk ar saviem pārkārtojumiem, un īpaša loma šeit parasti ir pirmajām lēdijām. Džekijas Kenedijas laikā izdevās piesaistīt lielāku sabiedrības uzmanību Baltajam namam, jo viņa kļuva par pirmo, kas izmantoja televīzijas sniegtās iespējas, lai parādītu sabiedrībai kā izskatās dzīve prezidenta rezidencē.