1611. gada 14. aprīlī Galileo Galileja izgudrotais tālskatis iegūst teleskopa nosaukumu. Galilejs ar savu izgudrojumu priecē Romas augstāko sabiedrību, kas ir stāvā sajūsmā par iespēju aplūkot citus cilvēkus un Romas arhitektūru. Tad skats tiek pievērsts debesīm un patiešām atklājas, ka Mēness virsma nebūt nav gluda.

 

Vārds teleskops cēlies no grieķu valodas un nozīmē skatīties tālumā. Pieņemts uzskatīt, ka šo vārdu izgudroja grieķu izcelsmes matemātiķis Džovanni Demiziānī. Lai arī kāda būtu romiešu aizgrābtība ar iespēju aplūkot sev tuvo apkārtni, neviens sākumā neticēja, ka ar teleskopu tiešām ir iespējams aplūkot zvaigznes.

Par teleskopa jeb sākumā tikai palielināmās caurules pirmsākumu uzskata 1608. gadu, kad holandiešu optiķis Hans jeb Johans Lipersgejs Hāgā demonstrēja savu tālskati. Taču viņam unikālās patenta tiesības liedza, jo Zaharijs Jansens un Jakobs Metius arī bija izstrādājuši savus variantus caurulēm.

Pastarpināti par iespējām palielināt redzamo attēlu lielumu ar optiskajām lēcām, interesējās arī Johans Keplers. Izcilais vācu zinātnieks mērīja iespējas projicēt attēlu, turklāt arī pats radīja vairākus izmēģinājumu prototipus. Viņš vēlāk uzlaboja vairāku skatāmcauruļu uzbūvi un radīja pats savu teleskopu. Taču to izkonkurēja Galileja radītais tālskatis.

Taču atgriežoties pie teleskopa vārda došanas laikiem, 1609. gadā Galileo Galilejs pavērsa palielināmās caurules pret debesīm. Skats viņu apbūra. Viņa acīm pavērās ne tikai kalni un krāteri uz Mēness, bet arī Piena ceļš, kas sadalījās planētās. Uz Saules viņš novēroja plankumus, bet Jupitera pavadoņu atklāšana bija galvu reibinošs panākums. Protams, sākumā ne viss gāja tik gludi. Pirmais Galileja teleskops viņu nemaz neapmierināja. Galilejs ar šo teleskopu varbūt varēja iepriecināt līdzcilvēkus, parādot viņiem kaimiņu mājas un tālāk esošus dārzus, bet ar to nevarēja nopietni interesēties par astronomiju. Tāpēc Galilejs izstrādāja jaudīgāku tālskati. Ar astoņkārtīgu palielinājumu viņš pievērsa tālskatim Venēcijas dodža uzmanību. Galilejs šo tālskati uzdāvināja pilsētai, par ko tās vadība uzreiz pasteidzās viņam piešķirt mūža pensiju. Pēc tam gan apķērās un jautājumu kaut kā nogludināja. Taču galvenais bija sasniegts, interese par topošo teleskopu bija ļoti liela. Tik liela, ka Galileju uzaicināja uz Romu.

1611. gada 14. aprīlī Galilejs ar savu izgudrojumu uzstājās Romas zinātnisko aprindu biedriem. Viņi bija devuši solījumu ar degošām acīm sekot līdzi visa, kas notiek dabā un zinātnē, tāpēc Galileja ierīce viņus ļoti ieinteresēja. Sākumā valdīja līksmība un jautrība. Matemātiķis Džovanni Demiziānī priekā izsaucās, ka tas taču ir teleskops. Šim vīram bija grieķu saknes un varbūt tāpēc viņš nolēma teleskopa vārda darināšanā izmantot grieķu vārdus, kas kopā nozīmēja skatīties tālumā, lai arī pats Galilejs izmantoja latīņu nosaukumu perspicillum.

Taču jautrība pierima brīdī, kad Galilejs aicināja pavērst tālskati pret naksnīgajām debesīm. Tad, kad tika ieraudzīti krāteri un kalni uz Mēness, pārliecināto katoļu un Aristoteļa pielūdzēju skats palika stīvs. Nevar būt, ka dižais domātājs to nebūtu paredzējis. Taču acis nemeloja, debesīs bija milzum daudz dažādu interesantu un līdz šim nezināmu lietu. Savukārt Vatikāna pārstāvji sāka uzmanīgāk sekot līdzi Galileo Galileja darbībām. Viņš pamazām radīja šaubas, ka ar saviem novērojumiem varētu kļūt par ķeceri.

Kad Nikolajs Koperniks šokēja izglītoto pasauli ar savu tēzi par heliocentrismu, Galilejs bija vīrs, kurš apstiprināja viņa teoriju. Lai arī baznīca centās panākt šīs teorijas nomelnošanu, kādā brīdī pat piespieda Galileju atteikties no saviem uzskatiem, maiņa pasaules uztverē jau bija notikusi. Cilvēka acs bija ieskatījusies līdz šim nezināmos tālumos. Turklāt tās arī nebija nekādas izgudrojumu beigas. Mūsdienās ir optiskie, radio, lāzerteleskopi, rentgena teleskopi un noteikti vēl kāds veids, kā tvert tālumā esošas parādības, signālus un līdz šim neredzētus objektus.