1457. gada 14. augustā tiek izdotā pasaulē pirmā grāmata, kuru rotā izdevēju iniciāļi. Vācijas pilsētā Maincā iznāk psaltērijs, kura izdevēji ir Johans Fusts (attēlā) un Peters Šefers. Kā zināms, pirmais, kurš izgudroja grāmatu iespiešanas tehniku, bija Johans Gūtenbergs. Bet abi vīri, kas uzlika iniciāļus uz grāmatas, veikli izmantoja Gūtenberga vājumu, lai pārņemtu ienesīgo tipogrāfijas biznesu.

 

Johans Gūtenbergs tiek saukts par vienu no pasaules brīnumu autoriem, jo viņa izgudrojums grāmatas iespiest pārrakstīšanās vietā bija revolucionārs atklājums. Gūtenbergs bija dārgakmeņu slīpētājs, kurš vēlāk sāka specializēties spoguļu ražošanā. Spoguļi bija ļoti populāri svētceļnieku vidū, tāpēc Gūtenbergs veidoja rāmjus, kuros ievietot atstarojošo stiklu. Tieši no šiem rāmjiem viņš aizguva ideju, kā optimizēt grāmatu iespiešanu. 15. gadsimtā tās vēl joprojām mūki pārrakstīja klosteros, tāpēc grāmatas maksāja dārgi, jo to kopēšana prasīja ļoti ilgu laiku. Turklāt tieši klosteru un mūku dēļ grāmatas bija par reliģiju. Nemaz nešķiet neloģiski, ka baznīca, kas turēja savās rokās monopoltiesības uz literatūru, pieļautu alternatīvu viedokļu iegrāmatošanu.

Taču atgriežoties pie Gūtenberga, viņa lielākais izgudrojums bija literas. Atsevišķi burti, kurus salikt milzīgā rāmī, izveidojot tekstu. Ja mūkiem katru grāmatas lapu vajadzēja pārrakstīt ar roku, tad tipogrāfam vajadzēja vienreiz salikt visu lapas tekstu, lai pavairotu sev vēlamajā eksemplāru skaitā. Laiks, ko patērēja grāmatu kopēšanai samazinājās, tā pieauga to skaits, cena kļuva pieejamāka un potenciālo lasītāju loks paplašinājās. Ar noteikumu, ka cilvēki tiešām mācēja lasīt.

1457. gada 14. augustā iznāca pirmā grāmata, kuru rotāja izdevēju vārds. Johans Fusts un Peters Šefers bija tiešā veidā saistīti ar Gūtenbergu. Fusts bija viņa kompanjons pirmajā uzņēmumā, kurā Gūtenbergs cerēja sākt izdevēja darbu. Viņam bija ideja un zināšanas, kā izveidot grāmatu spiedi, bet Fusts bija augļotājs, kuram bija nauda, lai Gūtenbergs varētu finansēt savu uzņēmumu. Abu kompanjonu strīds gan bija vairāk Fusta nopelns, jo tieši viņš veikli izmantoja iespēju atkāpties no sākotnējās vienošanās ne tikai aizdot Gūtenbergam naudu tipogrāfijas izveidošanai, bet arī aizdot naudu ikgadējiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Palicis bez rezervēm apgrozījumam, Gūtenbergs bija spiests iztērēt visu naudu, kas ienāca kasē. Tāpēc viņš nespēja atlīdzināt Fustam procentus, un augļotājs pārņēma Gūtenberga biznesu.

Savukārt Peters Šefers bija Gūtenberga māceklis, kurš strādāja pirmajā uzņēmumā. Viņš tiesas prāvā liecināja par labu Fustam, kas noveda pie Gūtenberga bankrota. Iespējams, ka Fusts vienojās ar Šeferu, piedāvājot viņam atbildīgāku lomu kopuzņēmumā, jo Fusts tipogrāfa darbu tik labi noteikti nepārzināja.

Protams, šī ir tikai viena no versijām. Gūtenberga gadījumā ir ļoti daudz leģendu un ļoti maz avotu. Nav saglabājušās vēstules, kurās Gūtenbergs kādam skaidrotu savu uzņēmējdarbību, saglabājušies ir tikai 34 dokumenti, kas kaut kādā veidā liecina par viņa saistību ar pirmo tipogrāfiju. Lielākais pierādījums, kas ļauj atrast pašas pirmās Gūtenberga grāmatas, ir unikālie šrifti, kurus viņš radīja. Nelabvēļi mēģināja radīt priekšstatu, ka Gūtenbergs nekad nav bijis izdevējs, bet tikai burtu meistars. Taču, visticamāk, tie ir meli. Jebkurā gadījumā Gūtenbergs ir cilvēks, kuru mēs godinām kā lielāko labvēli pasaules izglītošanā. Nebūtu grāmatas kļuvušas tik pieejamas, lielākā daļa cilvēku tās nesāktu lasīt. Savukārt, ja šīs grāmatas nelasītu, nerastos doma drukāt jaunus sacerējumus, kas vairs tik ļoti nepakļāvās baznīcas cenzūrai un kuras līdz ar to ienesa jaunas vēsmas cilvēku prātos. Tikai jāpiebilst, ka Rīgā esošais Gūtenberga nams diemžēl ar dižo Gūtenbergu nav saistīts. Tajā gan atradās tipogrāfija, bet nosauca to par Gūtenbergu tikai cieņas izrādīšanas nolūkos.