1825. gada 14. decembrī (pēc vecā stila) komandējošie virsnieki izveda Sanktpēterburgas Senāta laukumā apmēram 3000 kareivju, mēģinot aizkavēt jaunā Krievijas imperatora Nikolaja I kāpšanu tronī. Tas bija improvizēts, naivs un neveiksmei lemts dažu krievu aristokrātu mēģinājums pavērst valsti eiropeiskākā attīstības gultnē.

Visas Krievijas revolūcijas, kas notikušas pēdējo pāris gadsimtu laikā, nākušas daudziem to vadoņiem necerēti, daudzi no viņiem kāvušies ar šaubām, vēl citi bijuši naivu ilūziju varā. Tas viss pilnā mērā attiecas arī uz tiem krievu virsniekiem – cara impērijas slavenāko dzimtu atvasēm – kuri 1825. gada 14. decembrī izved savus pulkus Sanktpēterburgas Senāta laukumā, uzsākot revolucionāru dēku, kura paliks vēsturē kā Decembra sacelšanās.

Lielās franču revolūcijas brīvības gars sasniedza arī Krieviju. Brīvības, brālības un vienlīdzības ideāli rada atbalsi arī daža laba Krievu aristokrāta sirdī. Te radās slepenas aristokrātu. To dalībnieki sprieda, kā mainīt Krievijas despotisko monarhiju uz kādu Eiropai tuvāku, konstitucionālāku modeli. Pēc 1820. gada izveidojās tā dēvētā „Ziemeļu biedrība” galvaspilsētā Sanktpēterburgā un „Dienvidu biedrība” Ukrainā. Diemžēl topošajiem dekabristiem vēl nebija kārtīgi izstrādāta rīcības plāna un programmas, kad stāvoklis valstī negaidot kļuva nestabils un provocēja rīkoties. 1825. gadā pēkšņi mirst cars Aleksandrs. Tronī būtu jākāpj viņa jaunākajam brālim Konstantīnam, bet tas nebūt nealkst kļūt par valdnieku. Rezultātā kādu laiku valda sajukums – rindā nākamais troņa pretendents, lielkņazs Nikolajs, paspēj zvērēt uzticību Konstantīnam, bet tas, savukārt, – Nikolajam. Kad pārpratums noskaidrots un Nikolajs galu galā saņēmies kāpt tronī, revolucionāri noskaņoto virsnieku vidū nobriedusi doma, ka ir īstais laiks ņemt iniciatīvu savās rokās, „Ziemeļu biedrība” ievēl par pagaidu diktatoru kņazu Trubeckoju un sacer „Manifestu krievu tautai”. 14. decembrī Nikolajam jādod valdnieka zvērests Senātā, un dekabristi nolem to nepieļaut. Tās dienas vēlā rītā trīs gvardes pulki – 3000 vīru – izkārtojas kaujas ierindā ap Pētera I pieminekli. Jau diezgan drīz te sāk pulcēties arī galvaspilsētas iedzīvotāju pūlis. Sāk izskanēt saucieni: „Urā Konstantīnam! Urā konstitūcijai!” Vēlāk klīst stāsti, ka neizglītotie krievu zaldātiņi domājuši, ka Konstitūcija ir cara Konstantīna sieva, tomēr, iespējams, tā ir tikai sacelšanās pretinieku sagudrota anekdote.

Vispirms sacēlušos mēģina pārliecināt ar labu – pie viņiem dodas 1812. gada Tēvijas kara varonis ģenerālis Miloradovičs, bet saņem nāvējošu šāvienu no dekabrista Kahovska. To pašu mēģina gvardes komandieris Voinovs, bet dabū pa galvu ar kāda civilista mestu pagali. Ar akmeņiem, pagalēm un nikniem izsaucieniem sagaida arī Nikolaja jaunāko brāli lielkņazu Mihailu un divus pareizticīgos metropolītus. Ap Senāta laukumu tagad ir savācies jau apmēram 30 000 liels pilsētnieku pūlis. Ja šajā brīdī dekabristi rīkotos, varbūt viņiem vēl izdotos, bet viņi nogaida. Savukārt Nikolajs sūta uzbrukumā gvardes kavalēriju. Šo uzbrukumu atsit. Un tad nu jaunizceptais cars ķeras pie, kā mēdz teikt, „karaļu pēdējā argumenta” – pie kartečām lādētiem 36 lielgabaliem. Cik todien krīt Senāta laukumā, nav īsti zināms; skaitļi svārstās no 200 līdz pat 1271. Pārējie bēg, un jau tās pašas dienas vakarā dekabristi padodas varas žēlastībai. Neveiksmi cieš arī „Dienvidu biedrības” organizētā sacelšanās Ukrainā.

Seko nežēlīgs tribunāls, kas spriež desmitiem nāvessodu, un tos cars tad žēlīgi aizstāj ar mūža katorgu. Pieciem dumpiniekiem – biedrību vadoņiem Pestelim, Riļejevam, Muravjovam-Apostolam, Bestuževam-Rjuminam un ģenerāļa Miloradoviča nogalinātājam Kahovskim publiski izpilda nāvessodu pakarot. Trīs virves pārtrūkst, un Riļejevs, Muravjovs-Apostols un Kahovskis rīstīdamies nokrīt no karātavām. Vēl kopš viduslaikiem Krievijā pastāv nerakstīts likums, ka šādos gadījumos notiesātais jāapžēlo. Bet cars Nikolajs pavēl pagādāt jaunas virves. Leģenda vēsta, ka, otrreiz kāpjot uz ešafota, Muravjovs-Apostols esot bildis: „Nelaimīgā Krievija! Neprot pat kā nākas pakārt…”