1991. gada 14. janvāra rītā Rīgas centru bija grūti pazīt – pilsētā bija sācies Janvāra barikāžu laiks. Pēc 13. janvāra asinsizliešanas Viļņā Rīgā jau nākamajā dienā tapa barikādes – no militārā viedokļa simboliska, taču tobrīd ļoti efektīva pretošanās forma Latvijas valstiskuma atjaunošanas pretinieku uzbrukumam. 

 

1991. gada 14. janvāra rītā Vecrīgu bija grūti pazīt. Te un tur pašaurās ielas aizšķērsoja dažāda satura krāvumi, kas bija tapuši iepriekšējā vakarā un naktī. Dzelzsbetona bloki un izlauzti bruģakmeņi, celtniecības stalažas un būvgruži, drāšu sieti un zvejnieku tīkli – bija likts lietā viss, kas šķitis derīgs, lai aizšķērsotu ceļu potenciālajam uzbrucējam. Ielās bija izvietojušās smagi piekrautas kravas mašīnas, lauksaimniecības un celtniecības tehnika. Cilvēka acu augstumā tas viss šķita pamatīgs jūklis, bet patiesībā veidoja diezgan pārdomātu nosprostojumu sistēmu, kuras centrā bija Doma laukums un tam pieguļošās ielas ar Augstākās Padomes – tagadējās Saeimas – un Latvijas Radiofona ēkām. Rīgā bija sācies 1991. gada janvāra barikāžu laiks.

1991. gada 13. janvāra pirmajās stundās Padomju armijas desantnieki un speciālo uzdevumu vienību kaujinieki ieņēma Viļņas Telecentru, pie tam nogalinot četrpadsmit un ievainojot vismaz 140 cilvēku, kuri bija mēģinājuši šo iebrukumu nepieļaut. Jau tajā pašā naktī, uzzinot par asinsizliešanu Viļņā, Rīgā radusies doma par barikādēm kā efektīvāku pretošanās formu. Kā nesen intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam „Panorāma” stāstīja viens no tālaika Latvijas Tautas frontes līderiem Tālavs Jundzis, pirmais šo domu nakts apspriedē toreizējā Augstākajā Padomē izteicis vēsturnieks Odisejs Kostanda. Pie 13. janvārī notikušās manifestācijas dalībniekiem ar šādu aicinājumu vērsās Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks, un daudzi no vismaz pusmiljonu lielā manifestantu pulka palika Vecrīgā un ķērās pie darba. Sākotnēji darbošanās daudzviet bija nekoordinēta un pašdarbīga, taču jau dažu stundu laikā procesa virzīšanai pievērsās Tautas frontes nodaļas un Latvijas valdības struktūras. Sevišķi liela nozīme bija Lauksaimniecības ministrijas darbībai, apziņojot lielos lauksaimniecības, mežsaimniecības un kravas transporta uzņēmumus. Vakarā pilsētā sāka masveidā ierasties smagā tehnika – pašizkrāvēji, baļķu vedēji, traktori, kas izkārtojās uz ielām Vecrīgā, ap Ministru kabineta ēku, pie telefona centrāles Dzirnavu ielā. Tāpat ļoti nozīmīga bija pārvietojamā sakaru tehnika, kas bija, piemēram, Latvenergo rīcībā – ar šādām iekārtām apgādāti profesionāļi izveidoja patruļas, kam bija regulāri jāziņo par stāvokli koordinācijas centram Jēkaba ielā.

Protams, cilvēku tūkstoši, kas no visas Rīgas un Latvijas bija ieradušies uz barikādēm, lielāko tiesu bija nākuši neapbruņoti. Tomēr bija arī organizētas un labāk sagatavotas vienības, kas sastāvēja no profesionāliem sportistiem, savulaik Padomju armijas desanta un speciālo uzdevumu vienībās dienējušajiem. Šie cilvēki izvietojās apsargājamo objektu iekšienē, viņu bruņojumā bija steki, mieti, dažādi darbarīki; bija arī pudeles ar degmaisījumu. Kas attiecas uz šaujamieročiem, tad ir ziņas, ka dažam medniekam esot bijusi līdzi arī viņa bise, tomēr šādi ieroči tika ļoti rūpīgi slēpti, jo to parādīšanās atklātībā visdrīzāk izraisītu tūlītēju kaujas līdzekļu lietošanu no pretinieka puses. Saprotams, ka, salīdzinot ar Padomju armijas bruņojumu, viss barikāžu aizstāvju arsenāls bija gluži simbolisks un nopietna uzbrukuma gadījumā neizšķirtu cīņas iznākumu. Izšķirošais faktors uz 1991. gada janvāra barikādēm bija to aizstāvju pašaizliedzība, apņēmība un uzticība brīvības ideāliem.