Francijas valsts svētki – Bastīlijas ieņemšanas diena – saistās ar notikumiem Parīzē 1789. gada 14. jūlijā. Šai dienā sacēlušies parīzieši ieņēma Bastīliju – viduslaiku cietoksni, kas līdz tam bija kalpojis kā cietums un arsenāls. Tas bija izšķirošais grūdiens Lielās Franču revolūcijas procesam.

Šodien ir Francijas valsts svētki – Bastīlijas ieņemšanas diena. 1789. gada 14. jūlijā bruņoti Parīzes pilsoņi, kuriem bija pievienojušies vairāki simti Franču gvardes karavīru, ar kauju ieņēma 14. gs. celto cietoksni, kurš kopš 15. gs. bija kalpojis kā kroņa cietums un līdz ar to kļuvis par monarha represīvās varas simbolu. Neilgi pirms 14. jūlija notikumiem cietumu gan bija nolemts slēgt, un ieņemšanas brīdī tajā tika turēti tikai septiņi gados veci ieslodzītie. Uzbrucēju mērķis bija apmēram 13,5 tonnas šaujampulvera – vajadzīgas tiem 28 000 muskešu, kuras sacēlušies parīzieši nedaudz agrāk bija ieguvuši Invalīdu nama arsenālā. Tomēr vēl daudz nozīmīgāks bija tas lādiņš, kuru Bastīlijas ieņemšana deva dzimstošās pilsoniskās nācijas apziņai. „Vai tas ir dumpis?” jautājis karalis Luijs XVI nākamajā rītā, kad Versaļas pilī ar ziņojumu par notikumiem Parīzē ieradies hercogs de Larošfuko. „Nē, majestāte, – tā ir revolūcija,” atbildējis hercogs.

„Franču revolūcija, kura ar savu stihisko pēkšņumu pārsteidza kā pašus tās dalībniekus, tā savus upurus, lēnām nobrieda gadu simta un pat vēl ilgāka perioda laikā. To izraisīja arvien dziļāka neatbilsme starp reālo dzīvi un likumu, starp noteikumiem un tikumu, starp burtu un garu,” rakstīja 20. gs. pirmās puses franču vēsturnieks Albērs Matjēzs. Kad karalis Luijs XVI, saskāries ar arvien pieaugošām finanšu grūtībām, nolēma pēc 175 gadus ilga pārtraukuma atkal sasaukt Francijas parlamentu jeb ģenerālštatus, tā dēvētās trešās kārtas jeb nepriviliģēto šķiru deputāti, kuri pārstāvēja 98% vēlētāju, pasludināja sevi par Nacionālo asambleju un sāka spriest par konstitūcijas pieņemšanu. Luija XVI rīcība bija liktenīgi neelastīga, no vienas puses pieprasot pakļaušanos un koncentrējot ap galvaspilsētu armiju, no otras – vairoties padzīt parlamentu un līdz ar to ņemot uz sevi visu atbildību par situāciju valstī.

Dažas dienas pirms liktenīgajiem notikumiem – 11. jūlijā – karalis, konservatīvo galminieku pārliecināts, atlaida populāro finanšu ministru Žaku Nekēru. Parīzē, kur kopš karaspēka ierašanās situācija jau bija visai saspringta, to uztvēra kā monarha mēģinājumu atkal pakļaut brīvību kārojošo tautu. Parīzieši sāka masveidā stāties pilsoņu milicijas vienībās, bruņojoties ar ieroču veikalos dabūjamo. Sekoja jau minētais Invalīdu nama arsenāls. 14. jūlija rītā pilsoņu pašpārvalde pieprasīja Bastīlijas komandantam marķīzam de Lonē izsniegt pulveri. Komandants uzsāka sarunas, tikām pie cietokšņa sapulcējās ap tūkstoti liels pūlis. Bastīlijas garnizonā bija 114 kareivji – apmēram 2/3 bija gados veci rezervisti, pārējie – šveiciešu algotņi. Kad ap pusdienlaiku pūlis mēģināja iekļūt cietokšņa iekšpagalmā, garnizons atklāja uguni. Tad Bastīlijas ielencējiem palīgā ieradās vairāki simti sadumpojušos Franču gvardes kareivju ar pāris lielgabaliem. Sākās īsta kauja, kurā krita nepilns simts uzbrucēju un viens cietokšņa aizstāvis. Ap pieciem pievakarē de Lonē, savu kareivju pierunāts, padevās. Komendantu satrakotais pūlis uz vietas nolinčoja, galvu, uz pīķa uzspraustu, nēsāja pa ielām. Pūļa dusmām par upuri krita vēl pāris kareivji, taču pārējos izglāba franču gvardi, neļaudami izrēķināties ar saviem ieroču biedriem. Luijs XVI tā arī neuzdrīkstējās sūtīt pret Parīzi armiju, baidoties, ka zaldāti varētu pāriet tautas pusē. Tā vietā viņš pats 17. jūlijā ieradās no Versaļas, lai no jaunā pilsētas galvas Baijī rokām saņemtu revolūcijas zili balti sarkano kokardi. Kā tolaik no Parīzes rakstīja britu sūtnis: „No šī brīža mēs varam uzskatīt Franciju par brīvu valsti, tās karali – par monarhu ar ierobežotu varu, bet muižniecību par pielīdzinātu visai pārējai nācijai.”