1969. gada 14. jūlijā sākās t.s. Futbola karš – īslaicīgs militārs konflikts starp Centrālamerikas kaimiņvalstīm Salvadoru un Hondurasu. Neilgi pirms karadarbības sākuma abu valstu futbola komandas sacentās pasaules kausa atlases spēlēs, un sporta kaislības zināmā mērā kalpoja par katalizatoru, lai saspringtās attiecības starp kaimiņvalstīm pāraugtu militārā konfliktā.

 

Tā dēvētais Futbola karš sākās ar Centrālamerikas valsts Salvadoras uzbrukumu tās kaimiņvalstij Hondurasai 1969. gada 14. jūlijā. Patiešām, Pasaules kausa atlases spēles starp valstu izlasēm ir konflikta katalizators, tomēr saspīlējums kaimiņattiecībās brieda jau krietni iepriekš, un tam ir daudz nopietnāki iemesli. Salvadora ir viena no blīvāk apdzīvotajām valstīm Rietumu puslodē, Hondurasā, savukārt, iedzīvotāju skaits pagājušajā gadsimtā bija mazāks, toties teritorija – gandrīz piecas reizes lielāka.

Jau pagājušā gadsimta sākumā zemnieki no Salvadoras sāka pārcelties otrpus robežai un iekopt līdz tam neizmatotas platības; daudzi ar laiku ieguva Hondurasā zemes pastāvīgas lietošanas vai pat īpašuma tiesības. Bet pagājušā gadsimta otrajā pusē zemes sāka pietrūkt arī Hondurasā. Liela daļa lauksaimniecības zemju piederēja lielīpašniekiem; tai skaitā bēdīgi slavenajam amerikāņu koncernam „United Fruit Company” – apmēram 10% no valsts teritorijas. Bija nobriedusi nepieciešamība pēc agrārās reformas, bet lielīpašnieki nolēma izlādēt sociālo spriedzi citā virzienā – viņi izvērsa spiedienu uz ģenerāļa Lopesa Areljano režīmu un arī paši uzsāka kūdīšanas kampaņu, mudinot padzīt no Hondurasas salvadoriešu ieceļotājus. Rezultātā jaunais agrārreformas likums brutāli atņēma zemi visiem salvadoriešiem, neatkarīgi no viņu statusa vai īpašuma tiesībām. Valdības spēkiem ātri atradās brīvprātīgi izpalīgi – bandītiskas grupas, kuras terorizēja salvadoriešus, spiežot pamest bieži gadu desmitiem iekoptās saimniecības. Fermeri devās uz tēvzemi, stāstot šausmu stāstus par māju dedzināšanām, arī par izvarošanām un pat slepkavībām. Arī Salvadoras huntai un tās līderim Fidelam Sančesam Ernadesam nebija vēlēšanās meklēt diplomātisku risinājumu, un Salvadorā savukārt sākās nikna pret Hondurasu vērsta kampaņa. Šādā atmosfērā notika futbola spēlēs 1969. jūnijā.

Vispirms savā laukumā uzvarēja Hondurasa, tad savā – Salvadora, un visbeidzot izšķirošajā spēlē Meksikā papildlaikā pārāka bija Salvadora. Katru spēli pavadīja uzbrukumi ne tikai no kaimiņvalsts iebraukušajiem līdzjutējiem, bet arī pretējās puses esošajiem vai bijušajiem pilsoņiem, kam bija nepaveicies apmesties otrpus robežai. Galu galā Salvadora pirmā uzsāka reālu karadarbību.

Abas valstis bija militāri vājas. Salvadorai bija nedaudz lielāka un labāk bruņota armija – tai bija pat veseli divi tanki. Hondurasas armijā daži bataljoni izrādījās vārda tiešā nozīmē pastāvam tikai uz papīra – pulkveži bija bāzuši šo vienību budžetu pa taisno savā kabatā. Tāpēc pirmajā kara dienā salvadorieši iespiedās līdz pat astoņiem kilometriem Hondurasas teritorijā un ieņēma vairākas mazpilsētas. Bet arī Hondurasai bija savs trumpis – salīdzinoši lielāki gaisa spēki. Futbola karš ir intreresants kara vēsturniekiem, jo laikā, kad gaisa kaujās jau pārdesmit gadus dominēja reaktīvās lidmašīnas, salvadoriešu un hondurasiešu piloti lidoja ar Otrā pasaules kara laiku virzuļdzinēju iznīcinātājiem un meta bumbas no steigā pielāgotām pasažieru lidmašīnām.

Hondurasas gaisa uzbrukumi bija diezgan neefektīvi, tomēr vēl neefektīvākajām salvadoriešu komunikācijām diezgan sāpīgi: jau trešajā dienā uzbrukums apsīka degvielas un munīcijas piegādes problēmu dēļ. Savienotās Valstis un Amerikas valstu organizācija izvērsa diplomātisko spiedienu, un tas diezgan ātri atvēsināja karotāju prātus. 18. jūlijā tika panākta vienošanās pārtraukt uguni, augusta sākumā Salvadora atvilka spēkus pāri robežai, miera līgums gan tika noslēgts tikai 1980. gadā. Precīzs Futbola kara upuru skaits nav zināms, dati svārstās no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem kritušo katrā pusē; pie tam armijnieku ir ne vairāk kā piektā daļa. Galvenais kara iemesls – salvadoriešu ieceļotāju problēma – tā arī neguva risinājumu, un tuvākajos gados apmēram 130 000 bēgļu ieradās tēvzemē, kur tos sagaidīja dzīve nožēlojamos apstākļos un varas iestāžu pilnīga vienaldzība.