Šodien aprit 76. gadskārta kopš pirmās staļiniskā režīma masu represiju akcijas pret Latvijas tautu – 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Šoreiz – par deportēto etnisko sastāvu un ar šo aspektu saistītajiem priekšstatiem mūsdienu Latvijas sabiedrībā.

 

Domājams, līdz pat 1941. gada vasarai Padomju Savienības okupētās Latvijas sabiedrībā vēl varēja saglabāties ilūzijas, ka arī ar jauno varu būs iespējams sadzīvot. Represijas pret Latvijas pilsoņiem, kas sākās tūdaļ pēc valsts okupācijas 1940. gada jūnijā, sākotnēji vērsās vai nu pret tiem, kuri veica padomju varai nevēlamas aktivitātes, vai pret dažām diezgan ierobežotām ļaužu kategorijām. Pirmajos mēnešos aresti visvairāk skāra pirmām kārtām bijušos Politiskās policijas un izlūkdienesta virsniekus. Tāpat vara vērsās pret tiem, kuri bija cīnījušies pret boļševikiem Krievijas pilsoņkarā vai vēlāk darbojušies Padomju Savienībai naidīgās, visbiežāk - krievu monarhistu, organizācijās. Ar šo tendenci izskaidrojams fakts, ka 22% no 1940. gada vasarā arestētajiem bija krievi. Un lai arī, apritot pirmajam padomju okupācijas gadam, tā represiju bilance jau pārsniedza 10 000 cilvēku, lielāko tiesu visiem šiem gadījumiem varēja atrast vismaz konkrētu motivāciju, noteiktu rīcību, kas padarīja attiecīgo personu jaunajai varai bīstamu vai nevēlamu. Taču jebkādām ilūzijām par jaunās staļinisma raksturu un nolūkiem bija lemts pagaist vienā naktī: īsajā tumsas sprīdī starp 13. un 14. jūniju padomju drošības spēki arestēja un deportēja uz daudzus tūkstošus kilometru attāliem padomju impērijas rajoniem vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu, no kuriem lielākā daļa nebija neko noziegusies pret padomju varu un, visdrīzāk, arī nemēģinātu to darīt.

Sabiedrībai pieejamā informācija par staļiniskā režīma represijām Latvijā ir salīdzinoši plaša, tomēr joprojām nākas satapties ar dažiem patiesībai neatbilstošiem viedokļiem. Viena šāda uzskatu klišeja nonāca manās rokās pirms dažiem mēnešiem, pasta sūtījumam pievienotas uzlīmes veidā. Uz šī iespieddarba lasāms: "1941. gada 14. jūnijs. Krievu okupanti aizveda pretī badam, mokām un nāvei vairāk nekā 14 300 latviešu." Piedēvēt represiju īstenošanu vienai tautībai - šajā gadījumā krieviem - ir aplami un nepatiesi. Protams, pasaulē Padomju Savienību tradicionāli dēvēja par Krieviju un tās varas pārstāvjus, attiecīgi, par krieviem, taču Latvijas kontekstā, kur krievu tautības cilvēki dzīvojuši gadsimtiem un dzīvo joprojām, apzīmējums "krievi" pirmām kārtām asociējas ar etnisko piederību. Kā jau minēts, arī starp "Baigā gada" represētajiem bija arī ne mazums krievu. Represiju piedēvēšana vienai tautībai bija laikam gan visspilgtākais paņēmiens nacistiskās propagandas arsenālā, tādējādi mēģinot attaisnot holokausta zvērības, respektīvi - piedēvējot padomju represiju īstenošanu pirmām kārtām ebrejiem. Ir tiesa, ka starp augstākā ranga padomju drošības iestāžu darbiniekiem, tai skaitā tiešajiem 14. jūnija deportācijas organizētājiem, bija vairāki ebreji, taču neproporcionāli liels ebreju skaits bija arī deportēto vidū. Ja no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita tika deportēti apmēram 0,8%, tad ebreju kopiena 14. jūnijā zaudēja gandrīz 2% no sava sastāva. Tas nepārsteidz, ja zinām, ka boļševiku režīms par saviem ienaidniekiem uzskatīja pirmām kārtām turīgākos un izglītotākos sabiedrības pārstāvjus, kuru proporcija ebreju kopienā bija salīdzinoši augsta. Tādējādi 1941. gada 14. jūnija deportācijas nav uzskatāmas par latviešu tautas genocīdu tai ziņā, ka piederība latviešu tautai pati par sevi nebija kritērijs represēšanai. Tai pašā laikā var sacīt, ka latviešu tauta bija šo deportāciju galvenais mērķis: staļinisms centās sagraut neatkarīgās Latvijas sabiedrību, un latviešu tauta, protams, bija šīs sabiedrības mugurkauls.