1796. gada 14. maijā ārsts Edvards Dženners izmēģināja pirmo veiksmīgo poti pret bakām. Viņš ievadīja govju baku vīrusu astoņus gadus veca zēna organismā un novēroja, ka zēnam izveidojusies imunitāte pret ārkārtīgi bīstamajām melnajām bakām. Dženers iesāka cīņu pret vienu no briesmīgākajām slimībām cilvēces vēsturē, kura 1980. gadā tika uzveikta pavisam.

 

Bakas bija biedējoša un tiešām briesmīgu nākotni vēstoša slimība, kas gadu tūkstošiem no Zemes virsas noslaucīja vairākus tūkstošus cilvēku. Bakas bija liela nelaime jau Senajā Ēģiptē. Ja arī cilvēks šo slimību pārcieta un nenomira, tad uz visu mūžu saglabāja briesmīgas rētas, kas palika pēc augoņiem. Dziednieki jau senā pagātnē novēroja, ka vienu reizi bakas pārslimojis cilvēks, otro reizi vairs ar tām neslimo, bet kurš tad bija tik traks, lai ļautu brīvprātīgi sev ievadīt baku sērgu. Labāk riskēt un cerēt izvairīties no briesmām, nekā apzināti dzīt sevi kapā, cerot, ka varbūt izveidosies imunitāte.

Bakas Eiropā ieveda krustneši. Šī slimība līdz tam nebija zināma vecajā kontinentā. Savukārt līdz ar lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, eiropiešu kuģi bakas aizvizināja uz abiem Amerikas kontinentiem. Lielo lēcienu baku apkarošanā izdevās izdarīt tikai tāpēc, ka novēroja sakritību. Dzīvnieki arī slimoja ar bakām, taču dažas formas bija nekaitīgas cilvēkiem. Edvards Dženners, britu ķirurgs, saskārās ar pieredzi, ka ar bakām neslimo slaucējas. Govīm arī bija savs baku paveids, bet slaucējām izveidojās imunitāte. Tāpēc Dženners nolēma izmantot govju baku vīrusu un izmēģināt tā iedarbību uz cilvēkiem.

1796. gada 14. maijā Dženners injicēja govju baku vīrusu astoņus gadus vecam zēnam Džeimsam Fipsam. Viņš bija paņēmis vīrusa izraisītāju no govju baku pūšļiem. Zēns vieglā formā pārslimoja bakas, un Dženneram šķita, ka pienācis piemērots brīdis, lai pārliecinātos, vai teorija par vakcīnu darbojas. Viņš atkārtoti iejaucās Fipsa organisma imunitātē un ievadīja jau īsto, cilvēkam bīstamo, melno baku izraisītājus. Puika palika vesels. Šīs ziņas ārstam radīja tādu sajūsmu, ka viņš steidza rakstīt uz Lielbritānijas karalisko zinātnieku savienību. Ziņas gan uzreiz neuzņēma ar sajūsmu, jo tās vēl vajadzēja pārbaudīt. Toties, kad to izdarīja, pirmām kārtām, vakcīnas sāka piemērot karavīriem. Pirmos vakcinēja sauszemes karavīrus, pēc tam flotes jūrniekus un visbeidzot visus pārējos pilsoņus. Cīņa pret bakām bija sākusies. Un starp citu, vārds vakcīna tika radīts kā reiz baku apkarošanas laikā, jo vārds paņemts no latīņu valodas, kur tas nozīmēja govju bakas. Tā Edvards Dženners izglāba dzīvību tūkstošiem cilvēku.

1853. gadā viņam Lielbritānijā uzstādīja pieminekli. Tādā veidā tika pieminēti 30 gadi kopš dižā ārsta nāves. Pieminekļa pakājē uzrakstīja, ka šis bijis vīrs, kura darbība izglāba tik daudzu cilvēku dzīvības. Lai arī ar bakām salīdzinoši ātri tika galā Lielbritānijā, īstā cīņa vēl bija tikai priekšā. Vairāk nekā gadsimtu ārstiem vajadzēja, lai izskaustu bakas visā pasaulē. Apvienoto Nāciju organizācija tikai 1980. gadā paziņoja, ka oficiāli, melnās bakas uz Zemes vairs nepastāv. Kopš tā laika nav reģistrēts neviens saslimšanas gadījums ar melnajām bakām. Var teikt, ka kopš 1980. gada cilvēcei uz Zemes ir par vienu draudu mazāk.