1925. gadā 14. maijā Londonas izdevniecība "Hogarth Press" laida klajā pirmo nozīmīgo rakstnieces modernistes Virdžīnijas Vulfas romānu – „Deloveja kundze”.

1912. gadā britu publicists un rakstnieks Leonards Vulfs apprecēja rakstnieci Adelīnu Virdžīniju Stīvenu, kura pārgāja vīra uzvārdā un turpmāk savus literāros darbus publicēja kā Virdžīnija Vulfa. Ar šo vārdu viņai bija lemts iemantot pasaules slavu un kļūt par vienu no spilgtākajām figūrām 20. gadsimta pirmās puses modernisma literatūrā. 1915. gadā literātu pāris apmetās Londonas priekšpilsētā Ričmondā, ēkā, kuru dēvēja par Hogārta namu. Vēl divus gadus vēlāk viņi iegādājās nelielu drukas iekārtu un nodibināja savu izdevniecību, kuru nodēvēja par Hogarth Press. Izdevējdarbība tika sākta vairāk kā vaļasprieks, ko Leonards bija izdomājis Virdžīnijai, lai neļautu viņai ieslīgt depresijā, kas viņu pastāvīgi apdraudēja par spīti laimīgajai laulībai. Tomēr apmēram desmit gadu laikā Hogarth Press kļuva par nopietnu izdevniecību, kuras grāmatu klāstā bija Tomasa Stērnza Eliota un Katrīnas Mensfīldas dzeja, Džona Meinarada Keinsa un Litona Streičija apcerējumi par politiku un ekonomiku, Gorkija, Buņina, Dostojevska un citu nozīmīgu krievu autoru tulkojumi, un arī pašu izdevniecības īpašnieku Virdžīnijas un Leonarda Vulfu darbi. 1925. gada 14. maijā Hogarth Press laida klajā Virdžīnijas Vulfas romānu „Deloveja kundze” – pirmo autores izcilāko prozas darbu virknē, kuru vēlķ turpināja romāni „Orlando”, „Uz bāku” un apjomīgā eseja „Sava istaba”.

Kritika Vulfai reizumis pārmetusi, ka viņas darbi pārlieku centrēti britu augstākās sabiedrības pārstāvju dzīves nenozīmīgajā problemātikā. Tas, protams, ir ļoti tendenciozs spriedums. Patiesi, romāna „Deloveja kundze” titultēls – Klarisa Deloveja – ir augstākās sabiedrības dāma, un romāns atspoguļo vienu dienu viņas dzīvē, kura veltīta viesību sarīkošanai. Taču ikdienišķo darbību tēlojums ir tikai rāmis, kuru aizpilda varones pārdomas par pašas un līdzcilvēku likteni, un šī problemātika ir universāla, ikvienam saprotama. Vēl vairāk – līdztekus Deloveja kundzei romāns tēlo otru personāžu: kontuzētu un psiholoģiski traumētu Pirmā pasaules kara veterānu Septimu Vorrenu Smitu, kurš romāna noslēgumā, nevēlēdamies nonākt psihiatriskajā slimnīcā, izdara pašnāvību. Abu personāžu darbības trajektorijas romānā nekrustojas, lai gan vairākas reizes satuvinās, bet, autorei atklājot viņu domāšanu un emocijas, tās izrādās pārsteidzoši līdzīgas. Un nav jau arī tā, ka romāns iztiktu gluži bez sociālās kritikas – pagājušā gadsimta 20. gadu postviktoriāniskās britu sabiedrības tēlojums, ciktāl tas parādās romānā „Deloveja kundze”, nebūt nav šai sabiedrībai glaimojošs. Tomēr nozīmīgākie romāna aspekti saistās nevis ar sociālām, bet fundamentālām indivīda eksistences problēmām. Cauri smalkajam, detalizētajam sadzīves tēlojumam nepārprotami saskatāmi dzīves jēgas vaicājumi, kuri paliek nemainīgi neatkarīgi no laika, vietas un vides.