14. novembris. 1940. gadā uzlidojumā smagi izposta Anglijas pilsētu Koventriju

1940. gada 14. novembrī nacistiskās Vācijas gaisa spēki "Luftwaffe" veica postošu uzlidojumu Anglijas pilsētai Koventrijai. Ja Hitlera režīma mērķis bija iedragāt britu cīņas garu, tad rezultāts bija tieši pretējs – niknums un gatavība atmaksāt.

Koventrija savulaik bija slavena kā vislabāk saglabātā Viduslaiku pilsēta Anglijā. Tomēr jau kopš 19. gs. beigām tā bija arī nozīmīgs rūpniecības centrs, kur tika ražotas automašīnas, atradās kompānijas Rolls Roice aviācijas dzinēju ražotne un arī daudzas ieroču rūpnīcas. Tas viss Otrā pasaules kara laikā padarīja Koventriju par vilinošu uzlidojumu mērķi nacistiskās Vācijas aviācijai. Brīdinājuma sirēnas, kuras koventrieši izdzirdēja 1940. gada 14. novembrī ap septiņiem vakarā, vēstīja par nepieredzēti postošu uzlidojumu.

Savai akcijai Luftwaffe bija devusi poētisku nosaukumu „Mēnesnīcas sonāte”. Bombardēšana ilga gandrīz divpadsmit stundas, tajā piedalījās vairāk nekā piecsimt vācu bumbvedēju. Primārais mērķis bija stratēģiski svarīgie rūpniecības uzņēmumi, tomēr tika tēmēts arī uz civiliem objektiem, lai izraisītu sajukumu un neļautu ugunsdzēsējiem koncentrēt pūliņus rūpnīcu dzēšanai. Pie tam daudzas Koventrijas rūpnīcas bija celtas vēl tajos laikos, kad mūsdienīgas pilsētplānošanas normas nepastāvēja, tāpēc daudzviet tās atradās gluži līdzās dzīvojamajiem rajoniem. Vācieši lietoja augstas eksplozivitātes bumbas, kuras sagrāva jumtus un pārsegumus, bojāja ielu segumu un komunikācijas. Šiem pirmajiem lādiņiem sekoja degbumbas. Tomēr vāciešiem bija salīdzinoši mazjaudīgi divu un trīs motoru lidaparāti, kuri nespēja nest tādas bumbu kravas, kādas dažus gadus vēlāk briti un amerikāņi izgāza uz Vācijas pilsētām. Liela daļa pilsētnieku, paredzot iespējamos uzlidojumus, bija jau savlaicīgi pametuši Koventriju. Tas izglāba daudziem dzīvību, taču salīdzinoši mazāk bija to, kuri varēja palīdzēt cīņā pret uguni. Šai ziņā zīmīga ir uzlidojuma upuru statistika: oficiālais bojāgājušo skaits ir 568, tas gan varētu būt bijis lielāks – pat līdz tūkstotim bojāgājušo, bet iznīcināto vai bojāto celtņu skaits sasniedz 60 000.

Visai plaši tiražēta ir versija, ka Koventrija tikusi upurēta militāri stratēģisku mērķu vārdā. Proti, britu šifrētājiem izdevies atšifrēt vācu radiogrammas, un viņi ziņojuši, ka gaidāms uzlidojums, tomēr premjers Vinstons Čērčils nolēmis atturēties no ārkārtas pasākumiem, lai neatklātu vāciešiem, ka britiem zināms viņu slepenais kods. Šī versija neatbilst patiesībai. Vācieši savās radiogrammās nelietoja īstos Lielbritānijas pilsētu nosaukumus, bet gan izdomātus apzīmējumus. Dažus izdevās atpazīt, taču ka ar apzīmējumu ‘Korn’ – „grauds, labība” – jāsaprot Koventrija, to nelaimējās uzminēt. Tātad, bija zināms, ka uzlidojums gaidāms, taču nebija skaidrs, kurai pilsētai.

Koventrija pārdzīvoja šausmu nakti. Otrā rītā pilsētnieki atklāja, ka veselas ielas un kvartāli, daudzas vēsturiskas ēkas pārvērstas kūpošās drupās. Taču žurnālisti un fotogrāfi, kas bija ieradušies pilsētā, konstatēja arī, ka uzlidojums nav salauzis pilsētnieku garu. Pa ielām, kuras „Mēnesnīcas sonāte” Luftwaffe izpildījumā bija pārvērtusi ejās starp gruvešu kaudzēm un nokvēpušām sienām, ļaudis pa ierasto maršrutu straumē plūda uz darbavietām – daudzi, protams, vien tāpēc, lai atklātu, ka arī viņu veikala, kantora vai rūpnīcas vairs nav. Protams, netrūka arī asaru, izmisuma, arī niknuma un vēlmes atmaksāt. Par pēdējo vāciešiem nācās pārliecināties jau visai drīz – Karaliskajiem Gaisa spēkiem šis uzlidojums Koventrijai kļuva par ieganstu uzsākt Vācijas pilsētu masveidīgu bombardēšanu.