1230.gada 14.septembrī Krievijas zemēs uznāk sals. Vienīgais izņēmums ir Kijeva. Visu 13.gadsimta sākumu Austrumeiropā valda ļoti mainīgi un nepastāvīgi laikapstākļi, kas noved pie bada un sociālās katastrofas.

Dažādās hronikās tiek rakstīts, ka 13.gadsimta sākums, īpaši Krievijas zemēs un arī Livonijā bija sarežģīts ražas novākšanai, jo būtiski mainījās laikapstākļi. Te vienu gadu nolija pamatīgs lietus daudzums, sapūdējot ražu laukos, citu gadu atkal bija anomāls karstums, kas izdedzināja ne tikai laukus, bet izraisīja arī mežu, purvu un ciemu degšanu. Laikapstākļi īpaši smagi bija Krievijas zemēs, ietekmējot cilvēku skaitu un valsts pārtikas rezerves. Dažās pilsētās izmira pat vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, nemaz nerunājot, ka atsevišķās vietās sākās kanibālisms. Krievu valodas hronikās šo periodu nosauca par „Dižajām bēdām”.

Lai arī 13.gadsimts bija neparedzams un vēss, tas nebija briesmīgākais laikapstākļu periods, kas skāra Eiropu. Tā dēvētais Mazais ledus laikmets īpaši izpaudās 17. un 18.gadsimtā. Pašā 13.gadsimta sākumā nedienas sākās ar smagiem lietiem vasarā, savukārt 1203.gadā Krievijā, īpaši Novgorodā, uznāca smaga ziema. Sals bija tik spēcīgs, ka to pat nevarēja pienācīgi aprakstīt. Izkāva lopus, īpaši zirgus. Atsevišķās vietās sākās bada apstākļi.

Jau šķita, ka nelielās nelaimes būs beigušās, bet pēc astoņiem gadiem uznāca pamatīgs sausums. Īpaši smagi tas skāra Livonijas teritorijas, Igauniju un Krievzemes Ziemeļaustrumu daļu. Dega meži, nodega ciemi un izdega arī labības lauki. Sākās problēmas ar ražas atjaunošanu un, piemēram, Krievzemes tālākajos nostūros sākās daudz laupīšanas uzbrukumu labības klētīm. Kā rakstīja Suzdaļas hroniķi, īpaši pieauga noziedzības līmenis.

Ja šķita, ka karstuma vilnis pārgāja, tad pēc dažiem gadiem atkal uznāca četru gadu periods, kad īpaši palielinājās mitrums un pārplūda lauki. Pavasaros ļoti augsts palika atkušņa sagādātais ūdens līmenis, kamēr augustā sākās smagas lietavas. Izmocītajiem zemniekiem šķita, ka sliktāk vairs nevar būt. Vairākos avotos minēts, ka cilvēki sāka uzturā lietot aizvien vairāk netradicionālās pārtikas. Tas nozīmē, notiesāja suņus, dažādus putnus, ko iepriekš neēda, un arī uzturā vairāk lietoja meža veltes, ne tik daudz ogas un sēnes, cik sūnas un koku mizas.

Bet tad pienāca 1230.gada 14.septembris. Netipiski Krievijas zemēm uznāca sals. Tikai Kijeva izspruka sveikā cauri, lai gan izsprukšana bija nosacīta, ražu tāpat samaitāja sliktie laikapstāķli. Turklāt agrais sals atnesa arī kārtējo skarbo ziemu. Austrumu rajonos tatāri vēl paplosīja laukus ar saviem uzbrukumiem, tomēr sala posts bija lielāks.

Pie jau tā liela labības deficīta, maize praktiski pazuda no pārtikas aprites. Ja kāds arī vēlējās maizi nopirkt, tā maksāja veselu bagātību. Krievzemes valdnieki nezināja, ko darīt, un valstī sākās bads. Par domu nokaut mājdzīvniekus vairs neviens nerunāja, tie pārsvarā jau sen bija apēsti. Atsevišķās pilsētās sākās kanibālisms. Rakstveži ar skumjām secināja, ka hronikās var rakstīt teju par pilnīgu Smoļenskas izmiršanu, smagu cilvēkresursu samazinājumu piedzīvoja Vladimira un Suzdaļa, bet Kijeva un Novgoroda skaitījās teju vismazāk cietušās pilsētas. Lai gan šis raksturojums bija nosacīts – Novgoroda vien no bada nomira trīs tūkstoši cilvēku, Smoļenskā – 32 tūkstoši.

Laiki bija tik smagi, tos oficiāli nosauca par „Dižajām bēdām”. Par laimi izdzīvojušajiem, pēc 1230.gada tik slikti laikapstāķli vairs netika novēroti. Sākās vairāk nekā desmit gadu miermīlīga klimata laiks, kad izdevās atjaunot gan sējumu rezerves, gan arī sabiedrības apmērus.