1912. gada 15. aprīlī ar aisbergu saskrienas pasaulē lielākais un iespaidīgākais pasažieru kuģis “Titāniks”. Tikai nedaudz vairāk par divām stundām ir nepieciešams, lai kuģis nogrimtu ledainajos Ziemeļatlantijas okeāna ūdeņos. Katastrofā bojā aiziet vairāk nekā pusotrs tūkstotis pasažieru un “Titāniks” vēl joprojām ir viena no pasaulē lielākajām kuģu avārijām.

 

1912. gada 10. aprīlī fantastiskais pasažieru kuģis “Titāniks” dodas savā pirmajā ceļojumā. Tas pamet Sauthemptonas ostu ar vairāk nekā 2200 cilvēkiem uz klāja. Tas ir moderns, milzīgs un ļoti dārgs. Lai nopirktu biļeti uz šo laineri, Eiropas un ASV bagātākie cilvēki ir izmetuši milzīgas naudas summas. Viņi gan nezināja, ka lielākoties, biļetes būs pēdējās mūžā.

Sākotnēji “Titānika” ceļā nekas netraucēja. Augstākās klases pasažieri priecājās, baudīja izsmalcināto restorānu, klausījās orķestra spēlētajās dziesmās, staigāja pa klāju. Savukārt zemāko klašu pasažieri centās īsināt laiku, cerēdami jau drīz ieraudzīt ASV krastus. Viņi bija gatavi mērot tālu un sarežģītu ceļu, lai nokļūtu ASV, kur cerēja uz labāku dzīvi. Šādu pasažieru bija ne tikai no Anglijas vai Īrijas, bet arī no Francijas, Zviedrijas un citām Eiropas zemēm.

Pēc iziešanas jūrā “Titāniks” veiksmīgi pārbaudīja savas komunikācijas. Lai pirmās klases pasažieriem būtu pieejamas visas ērtības, uz kuģa bija arī telegrāfs. Tika nodota ziņa Šērbūrai Francijā un Kvīnstaunai Īrijā. Pēc tam, “Titāniks” uzņēma kursu uz rietumiem, tieši uz Ņujorku. Viss gāja gludi līdz 14. aprīļa vēlai naktij.

“Titāniks” bija daudzās jomās kaut kas jauns un satriecošs. Kuģim bija dažādas drošība sistēmas, piemēram, 16 atsevišķi nodalījumi, kas bija atsevišķi noslēdzami, ja gadījumā rastos sūce. Kuģa izmēģinājuma laikā pat pārbaudīja, ka “Titānika” klases kuģis spēj saglabāt peldēt spēju ar pilnībā appludinātiem diviem nodalījumiem.

14. aprīļa pašā izskaņā, tikai 20 minūtes pirms pusnakts, spēcīgs trieciens sašūpoja kuģi. Tas bija ieskrējis milzīgā aisbergā. Priekšgalā labā puse bija sadragāta. Vairākas tērauda plāksnes ieliecās uz iekšu un kuģī milzīgā apjomā ieplūda okeāna sāļais ūdens. Līdz Ņūfaundlendai bija palikuši tikai 600 kilometri.

Sākotnēji nekādas panikas nebija. “Titānika” radītāji un arī ekipāža ticēja, ka kuģi nevar nogremdēt. Tas bija tik liels, ka šķita visi šķēršļi ir pārvarami. Taču evakuācija pierādīja, ka kuģis tika apkalpots pēc novecojušām drošības instrukcijām. Lai arī tas nebija plānots nogrimšanai, glābšanas laivu bija pietiekami tikai pusei kuģa pasažieru. Laivās sākumā arī sēdināja tikai un vienīgi sievietes ar bērniem, turklāt neuzskatīja par nepieciešamu tās piepildīt pilnībā. Tad, kad saprata, visiem vietu nepietiks, bija jau par vēlu.

Kuģis nogrima 15. aprīlī pulksten divos naktī. Bija pagājušas tikai divas stundas un 20 minūtes kopš nelaimīgās sadursmes. Tas bija sasvēries tik ļoti, ka vienā brīdī korpuss pārlūza uz pusēm. Ūdens okeānā bija ledaini auksts, tāpēc tie, kas riskēja lekt pār bortu, praktiski atņēma sev kādas izredzes izdzīvot. No visiem, kas izvēlējās šādu likteni, izglābt izdevās tikai 13 cilvēkus. Pārējie vairāk nekā 700 pasažieru bija glābšanas laivās. Aaptuveni pusotrs tūkstotis pazuda bez vēsts vai aizgāja dzelmē kopā ar lielo kuģi.

Šoks, kas pavērās glābšanas darbu vietā bija milzīgs. Pirmie kuģi, kas atsteidzās glābt “Titāniku” nespēja apjaust milzīgos izmērus, ko tikko aprija jūra. Savukārt nākamais rīts ar traģēdijas smārdu uzausa tajās valstīs, kur pasažieru tuvinieki dabūja zināt par negadījumu. Avīzes metās vainot kuģa apkalpi un būvniekus, tikmēr šķiet visasāko vārdu apmaiņu piedzīvoja angļu dramaturgs Bernards Šovs un rakstnieks Arturs Konans Doils. Šovs gānījās par visiem, kamēr Doils uzbruka viņam par pārmērīgu kritiku, jo “Titāniks” aiznesa arī Šerloka Holmsa radītāja tuvu draugu.

“Titānika” vraku atrada 1985. gadā. Protams, tagad visi zina, ka Džeims Kamerons, pirms slavenās filmas uzņemšanas, ienira līdz kuģim. Tas guļ pārlūzis divās daļās jūras dibenā 3,7 kilometru dziļumā. Traģēdija bija tik šokējoša, ka pēc Titānika avārijas, izveidoja drošības pasākumu sistēmu glābšanas un drošības jautājumiem jūrā. SOLAS sistēma darbojas vēl šodien un tā ir pierādījums tam, ka ar drošību kuģniecībā neviens nejokos.