1890. gada 15. augustā Ņujorkā piedzima Elvins Mortons Jelineks. Viņš studēja fizioloģiju un biostatistiku, bet lielāko pasaules slavu ieguva, pētot alkoholismu. Tieši Jelineks bija tas, kurš pievērsa pasaules uzmanību alkoholiķiem kā postošas slimības pacientiem. Līdz Jelinekam šādu ideju izteica tikai viens zviedru zinātnieks.

 

Elvins Jelineks jeb dzīves laikā vienkārši saukts par Bankiju izdarīja milzīgu atklājumu pasaules mērogā. Viņa ideja, ka alkoholisms nav tikai ieradums vai rakstura vājums, pavēra iespējas tūkstošiem atkarīgo izārstēties no dzeršanas posta. Jelineks nodalīja vairākus alkoholisma paveidus, turklāt sadarbojās ar anonīmajiem alkoholiķiem, izmantojot šīs organizācijas biedrus saviem statistikas pētījumiem.

Jelineks piedzima 1890. gadā Ņujorkā, bet viņa pētnieka un akadēmiskā spēka lielākā darba daļa pagāja Eiropā. Viņš studēja Berlīnē, Grenoblē, kādu laiku bija students arī Leipcigā un mācījās ne tikai fizioloģiju, bet arī valodas un kultūras vēsturi. Jelineks bija īpaši apdāvināts cilvēks, jo brīvi runāja deviņās svešvalodās, bet pamatlīmenī varēja izmantot vēl četras valodas. Viņš devās arī starptautiskos pētījumos uz Hondurasu un Sjerraleoni, līdz tikai 20. gadsimta 30. gados atgriezās ASV, lai sāktu pētījumus par alkoholismu.

Jelineka galvenā specialitāte bija statistika un tās analīze. Viņš strādāja Vorčesteras slimnīcā par analītiķi, kur arī saņēma uzdevumu izpētīt iemeslus alkoholismam. ASV 20. gadsimta sākumā, īpaši Sausā likuma laikā, īpaši sirga no alkoholisma problēmas, tāpēc arī štatu līmenī nolēma cīnīties ar šo sērgu. Bet lai cīnītos, vispirms ir jāsaprot ar ko un kādā veidā cīnīties. 1942. gadā Jelineks jau publicēja grāmatu, kurā skaidroja alkoholisma veidošanos un alkoholiķu paradumus.

Ideja, ka alkoholisms ir slimība nebija Jelineka izgudrojums. Jau 1849. gadā zviedrs Magnus Huss izvirzīja hipotēzi, ka alkoholiķi ir tādi paši slimnieki kā citi. Viņš bija apkopojis datus par kaitējumu organismam, ko nodara pārmērīga alkohola lietošana. Redzot bojājumus, Huss nevarēja noticēt, ka cilvēki tādus sev nodara bez kāda piespiedu iemesla. Tāpēc arī Huss izteica pieņēmumu, ka no alkohola atkarīgie nespēj sevi ierobežot. Un, ja cilvēks nevalda pār sevi, tā ir noteikta veida slimība.

1935. gadā radās Anonīmo alkoholiķu kustība. Šīs kustības pašorganizēšanās bija kā milzīgs lēciens Jelineka pētījumiem. Ar anonīmo alkoholiķu kustības atļauju Jelineks drīkstēja iztaujāt tos, kuri paši apjauta savu atkarību, lai varētu izmantot viņu datus saviem pētījumiem. Lielākā daļa anonīmo alkoholiķu piekrita stāstīt par savu atkarību no sīvā anonīmās anketās. Tā Jelineks tika pie milzīga apjoma anketu, kuras nebija saistītas tikai ar viņa uzraudzītas slimnīcas pacientiem. Jelineks ieguva datus no dažādiem štatiem, no dažādām pilsētām un no dažāda sociālā fona cilvēkiem. Viņš saskatīja vairākas līdzības, pēc kurām sāka sistematizēt alkoholiķus. Lai arī nelabvēļi pārmeta Jelinekam vēlmi pierādīt, ka viņš cenšas zem alkoholiķu statusa palikt maksimāli lielāko sabiedrības daļu, pats pētnieks pierādīja tieši pretējo. Kad Jelineks beidza alkoholiķu sistematizēšanu, viņš saprata, ka īstu alkoholiķu ir mazāk, nekā domāts.

Elvins Jelineks nodalīja piecus alkoholiķu paveidus. Lai būtu vienkāršāk, viņš tos sadalīja grupās, kuras nosauca pēc grieķu alfabēta pirmajiem burtiem. Alfa grupā ietilpa alkoholiķi, kas nebija atkarīgi sev nezināmu iemeslu dēļ. Pārsvarā tie bija agrīnās stadijas slimnieki, kuri ir t.s. ”problēmu dzērāji”. Viņiem visiem ir psiholoģiskas grūtības tikt galā ar savu ikdienu un tāpēc viņi remdē pārdzīvojumus ar alkoholu. Diemžēl, dzeršana tikai padziļina sociālās un psiholoģiskās problēmas, kas noveda pie vēl lielākas dzeršanas.

Beta alkoholiķi ir tie, kam ir lielākā atkarība. Viņi dzer katru dienu un vairs neizjūt diskomfortu no dzeršanas. Šiem alkoholiķiem ir smagas nervu darbības problēmas, jo viņi nodzeras līdz aknu cirozes līmenim, kas patiesībā nozīmē, ka šie cilvēki paši sevi iznīcina. Tikmēr Gamma, Delta un Epsilon līmeņa alkoholiķi ir tie, kurus Jelineks sauca par īstajiem pacientiem. Viņus vienojošais lielums bija kontroles zudums. Pacientu ārstēšanā bija jācīnās nevis ar psiholoģiskām problēmām, kā, piemēram, uzmanības trūkums vai nespēja tikt galā ar stresu, bet gan ar akūtu kontroles zudumu. Epsilon alkoholiķus Jelineks izdalīja kā lielāko riska grupu, jo tie bija cilvēki, kas varēja dzīvot parastu ikdienu un tad norauties no ķēdes uz kādu noteiktu laiku. Viņiem zuda kontrole īstermiņā, bet fiziskā slodze, ko šāda „plostošana” uzlika ķermenim bija maksimālā. Šos alkoholiķus 19.gadsimtā saukāja par dipsomāniem, kas no grieķu valodas nozīmē „slāpstošie”.