1519.gada 15.augustā indiāņu zvejnieku ciemata vietā tiek dibināta jauna apdzīvota vieta Panama. Pirmo apmetni izveido spāņu kolonizatori, kuriem Panama kļūst par lielisku vietu Amerikās salaupītā dārgmetāla transportēšanai uz Eiropu. Savukārt pašā 20.gadsimta sākumā, Panama kļūst par unikālu sava kanāla dēļ, kas ļauj ātri izkuģot no Atlantijas uz Kluso okeānu.

Panama mūsdienās ir labi zināma ar savu kuģu kanālu un tirdzniecību. Valstī, kurā dzīvo ap četriem miljoniem iedzīvotāju, aptuveni puse pārtiek no dzīves galvaspilsētā, kur spēcīgi attīstīti tirdzniecības, kuģošanas un finanšu pakalpojumi. Panama ir viena no ofšoru valstīm, kas ļauj brīvi rīkoties ar naudas līdzekļiem, neuzdodot pārāk daudz jautājumu. Tāpēc arī daļa no globālās tendences nopludināt iespējams noziedzīgi iegūto līdzekļu glabāšanas dokumentus nosauca par Panamas dokumentiem.

Vēsturiski Panama vienmēr bijusi vieta, kur satikās tirgotāji. Šaurā zemes strēle starp Ziemeļameriku un Latīņameriku nodrošināja Panamā lielu skaitu ieceļotāju, kas vēlējās tirgoties. Kad 16.gadsimtā Panamu sasniedza spāņu kolonizatori, tur dzīvoja vairākas indiāņu ciltis, kuras bija attīstītas gan savos keramikas darbos, gan arī sabiedrības uzbūvē. Skaidrs bija, ka Panamā notiek aktīva kultūras sakaru apmaiņa, jo zemē bija sastopamas kā ziemeļu indiāņu kultūras sastāvdaļas, tā arī dienvidu. Īpaši tas attiecās uz panamiešu keramiku.

Tomēr nosaukums Panama valstij cēlās no spāņu varas. Spāņi nosauca Panamu šādā vārdā, jo centās to atvasināt no vietējo valodā lietotā nosaukuma. Populārākā leģenda ir, ka indiāņi šo vietu sauca par Panamu tāpēc, ka viņu valodā tas nozīmēja – ļoti daudz zivju. 1519.gadā, kad spāņi ieradās Panamā, tieši zivis viņi atzīmēja kā ļoti svarīgu apstākli apmetnes veidošanai. Vieta bija piemērota kuģu enkurošanai, bet dzīvība uz sauszemes ļāva atjaunot jūrā iztērētos spēkus. Kad sākās arī dārgmetālu laupīšanas ekspedīcijas, Panama kļuva par ērtu vietu, kur kraut salaupītā kravas atpakaļ ceļam uz Eiropu. Uz Panamu ērti varēja atvest labumus gan no Klusā okeāna puses, gan arī no Atlantijas. Viss, kas bija nepieciešams, pārnest kravas no viena Panamas krasta uz otru.

Spāņu ienākšana Panamā 16.gadsimtā nozīmēja sliktus laikus Panamas pamatiedzīvotājiem. Viņiem nebija imunitātes pret eiropiešu atvestajām slimībām. Lielākā daļa indiāņu izmira, pārējie paslēpās džungļos, kur eiropieši pārāk tālu laimi meklēt negāja. Spāņi Panamas apmetni izmantoja īpaši aktīvi. Zināms, ka tieši britu pirāts Henrijs Morgans nodedzināja un izlaupīja Panamu vienā no saviem slavenajiem kaperu uzbrukumiem.

Ap 18. un 19.gadsimtu Panamā jau sākās pārmaiņu laiki. Vietējie indiāņu pēcteči, kuri bija uzkalpojušies spāņu armijā, sāka runāt par neatkarību no Spānijas. Tā kā arī Spānijas kolonijas skāra neatkarības kari, Panama sākumā bija Dižās Kolumbijas sastāvā, pēc tam kļūstot par daļu no Kolumbijas Republikas. Savukārt ap 20.gadsimta sākumu Panama sāka runāt par atšķelšanos no Kolumbijas, jo tās iekšpolitiku itin veiksmīgi sāka ietekmēt ASV. Savienotās valstis vēlējās izbūvēt kuģošanas kanālu Panamā, tāpēc pierunāja vietējo pārvaldi panākt neatkarību un noslēgt vienošanos ar ASV par kanāla būvniecību un aizsardzību.

1903.gadā ASV panāca savu. Panama kļuva it kā neatkarīga un desmit gadu laikā ASV uzbūvēja kuģošanas kanālu, kas ļāva ievērojami ietaupīt laiku kuģu īpašniekiem. Tagad kravas nevajadzēja vest apkārt Dienvidamerikai, pietika izbraukt pa slūžu sistēmu Panamas kanālā. ASV uzturēja kanāla drošību un izvietoja pie tā savu armiju. Kanāls nesa labu peļņu, jo kuģu īpašnieki labprāt samaksāja pārcelšanas maksu, lai nebūtu jākuģo apkārt veselam kontinentam. Tomēr ASV mūžīgi nevarēja saglabāt teikšanu kanāla uzturēšanā. 1977.gadā tika noslēgts līgums par kanāla pāriešanu Panamas īpašumā, taču tas nemazināja ASV klātbūtni valstī. Militāristu cīņā par varu vienmēr mainījās Panamas vadītāji, līdz 80.gadu beigās ASV iebruka Panamā, it kā, lai mazinātu noziedzību un aizstāvētu savu pilsoņu intereses. Mūsdienās Panamā it kā ir vēlēta valdība, kas bieži mainās, jo valsts tiešām ir bagāta, līdz ar to interešu ir daudz un cilvēki gatavi par tām cīnīties.