1113.gada 15.februārī Romas pāvests Pashālijs II atzīst jaunu mūku-bruņinieku ordeni. Viņš piešķir ordeņa nozīmi Jāņa Kristītāja aizgādībā esošajiem mūkiem, kuru galvenais mērķis ir gādāt par slimajiem un ievainotajiem Svētajā zemē. Pashālijs II ļauj dibināt joanītu ordeni ko mēdz saukt par hospitāliešiem vai Maltas ordeni.

 

Hospitālieši, kas ir šī ordeņa nosaukums žargonā, ir viens no ietekmīgākajiem ordeņiem, kas kristiešiem bijis. Starp lielākajiem un slavenākajiem min templiešus, teitoņus un hospitāliešus, lai gan oficiāli, pēdējo ordeni sauca par Svētā Jāņa, Maltas vai Rodas ordeni. Šīs bruiņinieku-mūku organizācijas vēsture ir bijusi tik mainīga, ka nav nekāds brīnums, ja ordenim pielipa vairāki nosaukumi.

Hospitāliešu vēsture vairāk vai mazāk sākās ap 600. gadu. Taču bija jāpaiet vairākiem gadsimtiem, lai vispār kāds domātu par ordeņa organizēšanu. Sākumā tā bija vienkārši veidota aprūpētāju organizācija, kur mūki rūpējās par visiem nelaimē nonākušajiem un slimībā iekritušajiem kristiešiem. Līdz ar krusta kariem un eiropiešu vēlmi atkarot Svēto zemi, pieauga arī hospitāliešu loma. Ieceļotāji no Amalfi dibināja vairākas slimnīcas un tajās darbojās mūki, kas vēlāk iekļāvās organizācijā. Viņus vienoja viena svētā aizgādība, un tas bija Jānis Kristītājs. Lai arī bieži min, ka hospitāliešu aizgādību uzņēmies Jānis no Jeruzalemes, tāda svētā nav.

Protams, krusta kari nozīmēja milzīgu skaitu ievainoto un milzīgu kustību starp islāmu un kristietību. Te pilsētas un cietokšņi atradās vienā, te otrā pusē. 11.gadsimta sākumā Ēģiptes halifs Ali Al-Zairs iznīcināja hospitāliešu slimnīcas. Pēc itāļu tirgotāja lūguma, viņš vēlāk atļāva atjaunot veselības aprūpes vietas. Tad arī sāka konkrētāk formēties ideja par vienotu mūku, vēlāk bruņinieku apvienību.

Pēc Pirmā krusta kara skaidri kļuva zināms, ka hospitālieši ir jāapbalvo ar viena ordeņa organizāciju. Tieši pirmajā sadursmē starp kristiešiem un musulmaņiem bija skaidri redzams, ka joanīti jeb hospitālieši ir bijis neatņemams panākuma spēks. Tāpēc arī 1113. gadā pāvests izdeva bullu, ar kuru atzina šo ordeni. Par tā pirmo vadītāju kļuva Žerārs, cilvēks, kuram bija izšķiroša loma Pirmajā krusta karā un kurš pēc kara iegādājās ordenim vairākas zemes. Viņš panāca, ka ordenis ir spējīgs nostiprināties.

Hospitāliešus allaž atpazina pēc viņu apmetņiem. Visiem bruņinieku ordeņiem bija savas zīmes. Ja templieši valkāja baltus apmetņus ar sarkanu krustu, tad hospitāliešiem bija melni apmetņi ar baltu astoņstūru krustu. Melnais apmetnis simbolizēja nāves briesmas, kas draudēja, bet baltais krusts bija ordeņa brāļu dvēseles tīrība. Astoņi stūri zvaigznei arī tika izvēlēti ar domu, jo tieši astoņas labās īpašības cilvēkos attīstīt aicināja Jēzus Kristus.

Tomēr laika gaitā ordenis aizmirsa par savu dvēseles tīrību. Hospitāliešu galvenais uzdevums bija aprūpēt slimos, gādāt par trūcīgajiem un aizsargāt tos, kas paši to nevar. Viņi nedrīkstēja karot pret citiem kristiešiem, tomēr ar laiku, hospitālieši sāka vairāk domāt par naudas pelnīšanu, nekā dzīvi pieticībā un mērenībā. Iemeslu tam bija daudz. Sākumā viņiem nācās pamest Jeruzalemi, kad tā krita Saladīna rokās. Tad hospitālieši pārcēlās uz Kipru, bet saprata, ka pārāk liela ir viņu ietekme salas iekšpolitikā. Vēlāk Kipras ordeņa vadība nolēma iegādāties Rodas salu un dzīvot tajā. Tad arī radās nosaukums Rodas bruņinieki. Taču pēc Rodas zaudēšanas hospitāliešiem nācās meklēt jaunas mājas un tās viņi atrada Maltā. 16. gadsimtā tikai brīnums ļāva nosargāt Maltu, jo osmaņi nolēma to paņemt savā pārziņā. Iemesls tam bija hospitāliešu pārāk lielā iesaistīšanās Vidusjūras pirātu apkarošanā. Tā kā Svētās zemes atkarošana vairs nebija pat sapņos, Eiropas valstu valdnieki pārstāja maksāt hospitāliešiem savas subsīdijas. Lai atrastu jaunu mērķi, ordenis nolēma aizstāvēt Vidusjūrā esošos kristiešu tirgotājus. Taču šī darbība noveda pie tā, ka hospitālieši paši kļuva par kaperiem un aplaupīja musulmaņu kuģus. Valletā pat pastāvēja vergu tirgus, ko kristiešiem atbalstīt nebija ļauts. Tā, zaudējuši paši savu dvēseles tīrību, hospitālieši aizvien zaudēja pastāvēšanas jēgu. Taču Pirmajā un Otrajā pasaules karš atkal parādīja, ka ordeņa būtība ir gādāt par slimajiem. Maltas ordenis kļuva par starptautiski atzītu labdarības organizāciju, kura darbojas arī šodien. Tikmēr Maltā ordenis ir atguvis tiesības saimniekot bijušo cietoksni, ko nu vairāk izmanto kultūras veicināšanai. Dīvaini ir teikt, ka šis ordenis ir valsts, jo tam nav ne suverenitātes, ne teritorijas, ne pavalstnieku.