Nākamās paaudzes var būt pateicīgas britu Parlamenta deputātiem, kuriem 18. gs. vidū bija pareiza izpratne par kultūras finansēšanas nozīmi. Ar viņu gādību iepirktā sera Hansa Slouna privātkolekcija kļuva par pamatu vienai no pasaules nozīmīgākajām kultūrvēstures liecību krātuvēm – Britu muzejam, kas durvis apmeklētājiem pirmo reizi vēra 1759. gada 15. janvārī.

"Neskaitāmi ir tie muzeja brīnumi, kas no visiem iedomājamiem pasaules nostūriem atceļojuši šurp uz Blūmsberiju. Tie nāk no tagad mirušu paaudžu - no grieķu un asīriešu, no acteku un eskimosu, no ķīniešu un indiešu - reiz dzīvajiem prātiem, to ļaužu prātiem, kuri izdomāja un izgreba, izkala, rūdīja un izlēja metālā šīs lietas, kam bija jāatspoguļo viņu apkārtējā pasaule - redzamā un arī neredzamā." Tā raksta Marks Fišers, monogrāfijas "Lielbritānijas izcilākie muzeji un galerijas" autors. Un minētais muzejs Blūmsberijā - vienā no smalkākajiem vēsturiskajiem Londonas rajoniem - ir, protams, Britu muzejs, kas pirmo reizi savas durvis apmeklētājiem vēra 1759. gada 15. janvārī.

Britu muzeja aizsākumi saistīti ar sava laika izcilu personību - skotu izcelsmes dabas pētnieku un ārstu, beronetu seru Hansu Slounu. Dzimis 1660. gadā, sers Hanss nodzīvoja garu un bagātu mūžu tajā dabas pētniekiem apskaužamajā laikā, kad pasaulē vēl bija milzums neizzināta un neizpētītā, milzums vietu, kur neviens zinātnieks vēl nebija spēris kāju un kur burtiski čumēja un mudžēja nekad neredzēti augi un dzīvnieki. Jau kopš agras jaunības nākamais galma ārsts un Karaliskās biedrības sekretārs kaismīgi nodevās dabas paraugu vākšanai, un vēlāk šī viņa interese paplašinājās, aptverot arī senlietu, mākslas darbu, grāmatu un dažādu citu kolekciju vākšanu. Gluži tāpat kā viņa laikabiedri - 18. gadsimta enciklopēdisti - aizrāvās ar domu apkopot vienā grāmatā visas cilvēces būtiskās zināšanas, tā sers Hanss tiecās sakopot zem savas mājas jumta šo zināšanu materiālos avotus, veidot universālu pasaules ainu vienā kolekcijā. Un britu augstākajās aprindās cienīta mediķa dāsnie honorāri viņam ļāva šo ieceri īstenot. Ka sers Hanss nebija vienkārši krājējs, bet īsts zinātnisks kolekcionārs, apliecina pirmām kārtām tas, ka mūža nogalē viņš rūpējās, lai kolekcija paliktu nesadalīta un kalpotu vispārējam labumam. Un savā testamentā viņš noteica pēc viņa nāves piedāvāt kolekciju kā vienotu veselumu valstij par 20,000 mārciņu, kuras bija jāizmaksā viņa divām meitām. 20 tūkstoši bija tiem laikiem visai apaļa summa, taču kolekciju faktiskā vērtība tika lēsta vismaz 50,000 mārciņu. Kad 1753. gadā sers Hanss Slouns beidza savas turpat 93 gadus ilgušās šīs zemes gaitas un karalis Džordžs II vilcinājās ar lēmumu par viņa mantojuma iegādi, iesaistījās Britu parlaments un nobalsoja par prasītās summas piešķiršanu, iegūstot nācijai pavisam apmēram 71,000 priekšmetu, tai skaitā 40,000 iespiestu grāmatu, 7,000 rokrakstu, 337 sējumus ar herbārija paraugiem, lielu Albrehta Dīrera gravīru kolekciju un daudzas senlietas no Ēģiptes, Grieķijas, Romas, Tuvajiem un Tālajiem Austrumiem un Amerikas kontinenta. Vēl par 20,000 mārciņu tika iegādāta ēka kolekciju izvietošanai -Montegjū nams Blūmsberijā, 17. gadsimta augstmaņu savrupmāja, faktiski - neliela pils.

19. gadsimta nogalē, izveidojoties Britu dabas vēstures muzejam, Britu muzejs atteicās no dabas paraugu vākšanas, turpmāk specializējoties cilvēces kultūras liecību vākšanā. Kopš 19. vidus muzejs izvietojies majestātiskā neoklasicisma stila celtnē, kuru projektējis arhitekts sers Roberts Smairks, bet kas vēlāk vairākkārt paplašināta un rekonstruēta. No muzeja krājuma apmēram 13 miljoniem vienību kādi 50,000 ir izstādīti pastāvīgai apskatei gandrīz 100 galerijās ar kopēju ekspozīcijas platību 75,000 kvadrātmetru. Un, kas ir visai būtiski, visu šo bagātību ikviens var aplūkot par baltu velti - Britu muzeja apmeklējums interesentiem ir bez maksas.