1917. gada 15. martā no varas Krievijā atsakās cars Nikolajs II. Cara padomnieki ir pierunājuši viņu atkāpties par labu savam dēlam, jo nekārtības Pēterburgā un Maskavā, kā arī masveida dezertēšana armijā nozīmē esošās varas nespēju atturēt valsti no pilsoņu kara. Cars uzticas padomniekiem, ko jau pēc pāris dienām nožēlo.

Varas pārmaiņas un iekšpolitiskā nestabilitāte Krievijā nebija nekas jauns. Pagaidu valdības mainījās cita pēc citas, dažādās partijās bija sanākuši dažādi cilvēki, kurus iespējams efektīvi raksturoja pats Nikolajs II. Uzreiz pēc savas atteikšanās no troņa, viņš dienasgrāmatā ierakstīja, ka visapkārt valda gļēvulība, neizlēmība un nodevība. Lai arī cik lielā mērā viņš pats iemiesoja šīs īpašības, apkārtējo padomnieku vidū nebija pārliecības, ka viņu mērķis ir Krievijas monarhijas saglabāšana un modernas valsts būvniecība.

1917. gada februārī Pēterburgā izcēlās masu nekārtības. Nekontrolēts pūlis siroja pilsētā un ķērās pie ieročiem, lai izrēķinātos ar cara armijas lojālajiem virsniekiem. Pēterburgas komandantūra ieviesa spēcīgus mērus un pavēlēja šaut pūlī. Tomēr lielākā jezga sākās, kad cara varas pārstāvji saprata, ka pat uz armiju paļauties nevar. Masveidā notika dezertēšana, bet atsevišķos pulkos karavīri nogalināja savus komandierus, ja tie nebija ar mieru vērsties pret cara varu Krievijā. Tā pa dienām auga spriedze, jo protestējošo skaits pārsniedza simtus tūkstošu cilvēku, bet karavīru skaits, kas pieslējās revolucionāriem, auga ik dienas. Februāra beigās Nikolajam II jau ziņoja, ka nav iespējams nodrošināt kārtību galvaspilsētā. Ar lielām pūlēm centās uzturēt drošību cara ģimenes pilīs, aizsargājot monarha ģimenes locekļu dzīvību. Ap 13. martu Nikolajs II centās atgriezties galvaspilsētas tuvumā, bet viņam tas vairs neizdevās. Dažādas ziņas par iespējamām revolucionāru vienībām uz dzelzceļa lika mainīt maršrutu. Bija reālas bažas, ka caru arestēs, kas būtu katastrofa monarhijai Krievijā. Vietām gan šīs ziņas bija pārspīlētas, tā kādā stacijā cara vilcienu pārvirzīja uz citām sliedēm, jo ziņoja, ka nākamajā pieturā revolucionāri ieņēmuši staciju un plāno izrēķināšanos ar caru. Patiesībā izrādījās, ka sirojoši karavīri bija izlaupījuši stacijas bufeti.

Raksturīga īpašība, trauksmainajam laikam Krievijā 1917. gada martā, bija neizlēmība un puspatiesības. Nikolajam II nebija precīzu ziņu, kas notiek viņa valstī. Daudzi no padomniekiem vai ziņotājiem pārspīlēja situācijas nopietnību vai tieši otrādi palaida garām svarīgas detaļas. Apzināti vai neapzināti, tas ir cits jautājums. Tā piemēram gvardes kavalērijas komandieris rakstīja telegrammu imperatoram, ka kavalēristi ir jebkurā brīdī gatavi aizstāvēt režīmu. Bet šo telegrammu Nikolajam II nodeva ar divu nedēļu novēlošanos.

1917. gada 15. martā Nikolaja II vilciens bija iebraucis Pleskavā. Tur arī tika sasaukta ārkārtas sapulce, kurā Nikolajs lika apzināt svarīgāko spēku komandieru un padomnieku viedokli. Viņam pirms šīs sapulces tika ziņots, ka nemiernieku starpā valda noskaņojums, ka Nikolaja atkāpšanās no troņa varētu būt pietiekama, lai apturētu nemierus. Realitātē Nikolajs II zināja, ka viņš nevar atgūt kontroli pār Pēterburgu un no rokām jau slīdēja ārā arī Maskava. Nemaz nerunājot par svarīgām armijas bāzes vietām, kurās arī valdīja nemieri. Pēc komandieru telegrammu saņemšanas, Nikolajs II pieņēma lēmumu, aptuveni trijos dienā viņš paziņoja par atkāpšanos no troņa un varas nodošanu nepilngadīgā dēla rokās. Par reģentu Nikolajs II iecēla savu brāli Mihailu. Tad viņš ierakstīja slaveno ierakstu savā dienasgrāmatā, ka visapkārt valda gļēvulība un nodevība. Jau nākamajā dienā dižais kņazs Mihails pats atteicās no troņa, jo viņam piedraudēja ar jauniem nemieriem. Pēc šīs ziņas Nikolajs pauda gatavību atcelt savu atteikšanās rakstu, bet vilciens jau bija aizgājis. Viņam to neļāva un praktiski bija sākusies cara ģimenes likvidācija. Sākumā viņus izsūtīja uz Sibīriju, bet kā zināms nākamā gada vasarā ģenerāli Romānovu jeb bijuši imperatoru un caru, viņa sievu, bērnus un dažus cilvēkus no apkalpojošā personāla nošāva Jekaterinburgā. Ar atteikšanos no troņa Nikolajs II pavēra visus ceļus pārmaiņu tīkotājiem, uz visiem laikiem atbrīvot Krieviju no monarhijas.