1711. gada 15. martā Jelgavā tiek apglabāts hercogs Fridrihs Vilhelms. Jauniņais hercogs, kuram nāves brīdī bija tikai 18 gadu, tā pa īstam nepaspēja izbaudīt savu varu Kurzemē. Ketleru ģimenes atvase centās atgūt ģimenes kādreizējo varu ar ieprecēšanos Krievijas galmā. Tikai izrādījās, ka ar ieprecēšanos vien nepietika.

 

Fridrihs Vilhelms nāca no ietekmīgās Ketleru dzimtas un viņa vectēvs bija leģendārais un veiksmīgais hercogs Jēkabs, kurš attīstīja Kurzemi par efektīvu valstiņu, liekot par pamatu holandiešu ekonomikas modeli. Hercogistei izdevās ne tikai uzbūvēt veiksmīgu floti un tirgoties, bet arī iegūt kolonijas Āfrikā un Karību jūrā. Savukārt mazdēla valdīšanas laiks jau iezīmēja Kurzemes hercogistes norietu. Pēc Jēkaba nāves viņa vietā nāca Fridrihs Kazimirs, kurš nespēja nosargāt hercogistes intereses. Latvijas teritoriju viņa valdīšanas laikā plosīja gan zviedru, gan krievu, gan arī prūšu intereses. Tieši Fridriha Kazimirs valdīšanas laikā Kurzemes hercogiste zaudēja savu patstāvību un kļuva atkarīga no ģeopolitiskajiem vējiem, kuri pūta no lielo un ietekmīgo kaimiņvalstu puses. Pašās 17. gadsimta beigās Fridrihs Kazimirs nomira, kas nozīmēja, ka vara pār hercogisti bija jārealizē četrgadīgajam dēlam Fridriham Vilhelmam jeb drīzāk viņa reģentiem.

Sākumā Kurzemes hercogisti centās pārvaldīt jaunā hercoga māte un onkulis. Tomēr jau 1700. gadā hercogistē ienāca sakšu karapulki, jo bija sācies Lielais Ziemeļu karš. Tomēr viņiem noturēties hercogistes teritorijā neizdevās un to savā kontrolē pārņēma zviedri. Tā gan jauniņais topošais hercogs, gan viņa māte bija spiesti bēgt uz Prūsiju. Trimdas laikā Fridriha Vilhelma māte apprecējās otrreiz un zaudēja tiesības būt par Kurzemes hercoga aizbildni.

Kamēr Ketleri atradās trimdā, hercogistē jau nostiprinājās Krievijas vara. Situācija mainījās visu laiku, tāpēc, lai rastu kompromisu, izdomāja, ka vecā kārtība jāpapildina ar dažām jaunām niansēm. Tas nozīmēja, ka atjaunos Ketleru dzimtas tiesības valdīt Kurzemē, bet obligāti to sarados ar Krievijas valdnieka ģimeni. Tas nozīmēja, ka hercoga Jēkaba mazdēls drīkstēja atgriezties mājās, ar nosacījumu, ka apprecēs Krievijas valdnieka brāļameitu Annu. Tā Fridrihs Vilhelms Ketlers 1710. gadā spēra kāju savā hercogistē.

Lai jauno kārtību apstiprinātu, jau tā paša gada nogalē Pēterburgā organizēja kāzas. Krievijas cars Pēteris I ļoti vēlējās parādīt, ka Krievija ir daļa no Eiropas. Tāpēc kāzas savā ziņā savienoja divas pieklājības formas. No vienas puses, kāzās jādzer tā, ka plīst, jo citādāk tās nav kārtīgas kāzas. No otras puses, kāzās jābūt tādai galdu pārpilnībai, lai visā Eiropā runātu, kā Krievijas galmā māk svinēt. Un kāzas tiešām svinēja ar vērienu, ja jaunais pāris svētajām saitēm tika saistīts 31.oktobrī, tad mājās uz Jelgavu aizbrauca pēc teju divu mēnešu svinībām. Rakstīja, ka jauniņais hercogs tā centies neatpalikt no sievas tēva un viņa brāļa – Krievijas cara, ka pārdzēris jēgu ne tikai simboliskā, bet arī fizioloģiskā nozīmē. Fridrihs Vilhelms bija miesās tievs un trausls cilvēks, kuram turklāt bija tikai 18 gadu. Kamēr Krievijas valdnieka ģimene bija miesās brangi cilvēki, turklāt ar lielu pieredzi smagā alkohola lietošanā. Kad Anna ar jauno vīru brauca mājās, Fridrihu Vilhelmu iesēdināja karietē. Nav nekāds brīnums, ka vēl ziemā dodoties ceļā, novārgušais hercogs šo braucienu nepārdzīvoja. Fridrihs Vilhelms nomira mazā miestā pa ceļam uz Jelgavu 21. janvārī, bet mājās Jelgavā viņa nu jau ne tikai jaunlaulātā, bet arī atraitne atgriezās marta sākumā. Tā Ketleru dzimta atsāka valdīt Kurzemē īsti to nedarot, jo Anna loģiski sāka veidot savu politiku. Ketleru mantinieku nebija un Krievijas ietekme Kurzemē bija nostiprināta. 15. martā Fridrihu Vilhelmu apglabāja, bet viņa atraitne Anna valdīja Kurzemē un vēlāk kļuva arī par valdnieci Krievijā. Vēl kaut kādu Kurzemes hercogistes spožumu centās atjaunot Annas favorīts Ernsts Johans Bīrons, bet tas vairs lietu kārtību nemainīja – Kurzemes hercogiste bija politisks veidojums, kuru agri vai vēlu aprīs lielvalstu intereses.