44. gads pirms mūsu ēras ir nozīmīgs ar kāda varena cilvēka bojā eju. 15. marts, kas vēsturē iegājis kā marta īdas, kļuva par datumu, kad no nodevēju rokām mira Gajs Jūlijs Cēzars. Romas diktators tika ielenkts Senāta pakājē un zvērīgi nogalināts. Roma no republikas kļuva par impēriju.

Marta īdas jeb 15.marts ir zīmīgs datums Romas vēsturē. Pirms Gaja Jūlija Cēzara noslepkavošanas tā bija vienkārši marta diena, kura iezīmēja mēneša vidu. Lai arī kalendāru Romā izmainīja, vecajā sistēmā marts bija gada pirmais mēnesis, tāpēc arī marta īdām bija sava nozīme.

Taču tās marta īdas, kuras labāk zinām no Šekspīra darba “Jūlijs Cēzars” vai Holivudas filmas ar tādu pašu nosaukumu, vairāk nozīmē uzticību. Skaidrs, ka politikā uzticamība ir ļoti izstiepts jēdziens, tomēr arī Cēzara nāve ir jautājums par uzticību un nodevību.

Gajs Jūlijs Cēzars bija viens no varenākajiem politiskajiem līderiem, ko pazīstam no senās pasaules. Viņa talants un prasmes noteikti noderētu politiķim arī mūsdienās. Nācis no salīdzinoši ietekmīgas ģimenes, Jūlijs Cēzars izvēlējās pievienoties armijai, lai izdzīvotu skarbajā politikas aizkulišu cīņā. Un tieši panākumi armijas rindās garantēja viņam triumfālu atgriešanos Romā.

Cēzars baudīja dažādas uzvaras, vienas tika svinētas kaujas laukā, citas guļamistabā, bet vēl liela daļa uzvaru tika kaldinātas disputos un diskusijās. Viņa spēja nostiprināties Romas vadībā radīja nevienu vien ienaidnieku. Un, kā zināms no seno laiku vēsturnieku rakstītā, 44. gadā pirms mūsu ēras 15. martā Gajs Jūlijs Cēzars krita no 60 sazvērnieku rokām.

Romas Republikas diktatoram Cēzaram bija jāierodas Senātā. Taču kā vēsta kāda leģenda, vēl vairākas nedēļas pirms šīs dienas pareģis dižajam politiķim bija paziņojis, ka nāve no nodevēja rokas gaidāma tieši marta īdās – 15. datumā. Cēzars ne reizi vien saņēma šādus pareģojumus, tāpēc pārāk lielu uzmanību tam nepievērsa. It kā vēl pa ceļam uz Senātu viņš pagājis garām šim pareģim un nosmējis – nu re, marta īdas klāt, bet es vēl esmu dzīvs. Uz to pareģis tik atbildējis, ka jā, marta īdas ir klāt, bet pareģojums vēl nav prom. Tiklīdz Cēzars tuvojās Senāta kāpnēm, pie viņa pieskrēja klāt viens no senatoriem Lūcijs Tillijs. Viņš it kā iegrūdis Cēzaram rokās vēstuli ar lūgumu no trimdas atgriezt brāli. Cēzars mēģināja atgaiņāties, bet Lūcijs Tillijs sagrābis viņa togu un to pat daļēji norāvis no pleciem. Tajā brīdī Romas diktators iekliedzies, ka tā ir vardarbība. Pēkšņi apkārt parādījās desmitiem citu senatoru, kas sākotnēji pauda atbalstu Tillija prasībai, bet, kā izrādījās, radīja sajukumu, lai veiktu uzbrukumu. Pēkšņi pazibēja dunča asmens kāda senatora rokā, bet labi trenētais un armijā rūdītais Cēzars šo roku satvēra. Tad no pūļa izrāvās citas rokas un trieca Cēzara ķermenī vairākus asmeņus. Kopumā Cēzara ķermeni sadūra 23 reizes, bet, kā šķita ārstiem, kas vēlāk apskatīja diktatora līķi, letāls izrādījās otrais dūriens. Asinis aizmigloja Cēzara skatu, un viņš sapinās uz trepēm pats savās kājās un nokrita. Atentātu izplānojušie senatori turpināja durt bezpalīdzīgajā ķermenī.

Pieņēmums, ka Cēzars īsi pirms nāves kaut ko teicis, kaut vai slaveno frāzi – “Arī tu, Brut?”, visticamāk nav patiess. Uzbrukumā Cēzars diez vai paspēja iekliegties, un, ja pat kaut ko teiktu, vairāku desmitu vīru uzbrukums radīja tādu troksni, ka neviens neko nedzirdētu. Pēc uzbrukuma sazvērnieki skrēja pa Romas ielām, kliegdami “Mēs atkal esam brīvi”, taču parastie ļaudis, uzzinādami, kas noticis, ieslēdzās savās mājās un gaidīja tālāko. Ne bez pamata, jo līdz ar Gaja Jūlija Cēzara nāvi Romā sākās viens pilsoņu karš pēc otra. Kas notika pēc tam, mēs jau visi zinām - Roma no republikas kļuva par impēriju, un tās jaunais vadonis bija Cēzara adoptētais Oktaviāns jeb Augusts.