Pēc tam, kad Savienotajām Valstīm bija izdevies izsēdināt astronautus uz Mēness virsmas, Padomju Savienība īstenoja atbildes gājienu. 1970. gada 15. novembrī Mēness orbītā iegāja kosmosa kuģis „Luna 17”, kas nogādāja uz Zemes pavadoņa pirmo no Zemes vadāmo aparātu – „Mēness gājēju” jeb Lunohodu. 

1969. gadā uz Mēness virsmas nolaidās amerikāņu astronauti. Padomju puse izdarīja savu gājienu ar „Lunohodu-1” (tulkojumā „Mēnessgājēju-1”) – 1970. gada 15. novembrī automātiskā starpplanētu stacija „Luna-17” sasniedza plānoto orbītu ap mēnesi, 17. novembrī tā nolaidās Mēness Lietus jūras rajonā, un vēsturē pirmā no Zemes vadāmā ierīce izripoja uz Zemes pavadoņa virsmas.

Padomju izpētes programma paredzēja, ka „Lunohod” pārvietosies pa Mēness virsmu, filmēdams un fotografēdams, pa laikam apstāsies un veiks virsmas materiāla ķīmisko analīzi. Informācija ar radioviļņiem tiks pārraidīta uz Zemi. Ierīci no vadības centra manipulēs tā dēvētie „sēdošie kosmonauti” – īpaši apmācīti operatori. Lai arī programmā nebija praktiski nekā militāra, padomju kosmosa apguves nozare bija organizēta militārās struktūras ietvaros, un militāristiem, kā zināms, slepenība ļoti patīk. Tad nu arī tā dēvētos „sēdošos kosmonautus”, kā saka, slepenoja – viņu uzvārdus plaši neizpauda, un tie vairākas desmitgades nefigurēja nevienā laikrakstā vai televīzijas titrā.

Ierīces vadīšana nebija nekāda vieglā lieta – radiosignāls starp Zemi un Mēnesi ceļoja divas sekundes, savukārt ierīces kameru fiksētais, no kura var spriest par aparāta stāvokli, mēdza „pumpēties” pat 24 sekundes. Izrādījās, ka profesionālus autovadītājus, kuriem sākumā bija paredzēts uzticēt robota vadīšanu, šāda laika nobīde neglābjami izsit no sliedēm. Viņi taču paraduši aptvert un reaģēt momentā. Vēlāk, jau pēc nolaišanās uz pavadoņa, izrādījās, ka arī kameras izvietotas pārāk zemu – no Mēness pienākušais attēls bija ļoti kontrastains, bez ēnām. Pagāja pāris mēnešu, kamēr operatori piešāvās; sākumā viņi pamatīgi noguruši – ne jau no fiziskās piepūles, bet no stresa un atbildības. Bet visumā programmas īstenošana noritējusi diezgan sekmīgi. Jau nākamā gada 20. februārī Padomju telegrāfa aģentūra TASS ziņoja, ka savu plānoto darbu apjomu „Lunohod” pilnībā paveicis, bet izrādījās, ka padomju inženieri radījuši varen dzīvīgu aparātu, kurš turpināja darboties trīs reizes ilgāk, nekā paredzēts. Tad nu zinātnieki ripināja to pa Mēnesi, uzņēma arvien jaunus attēlus, pētīja, priecājās un izdomāja, kur vēl ar „Lunohodu” varētu aizbraukt. Kādu dienu gan astoņriteņu brīnums iekļuvis krāterī ar irdenu grunti, tomēr galu galā atpakaļgaitā izkūņojies ārā. Tikai 1971. gada 15. septembrī parādījās pirmās „Lunohod-1” sanīkuma pazīmes – beigušies kodolizotopu apsildes ierīces resursi; konteinerā sākusi kristies temperatūra. 30. septembrī signāls vairs nav bijis uztverams, 4. oktobrī vadības centrs pārtraucis mēģinājumus ar robotu sazināties. Pavisam desmit ar pusi mēnešu laikā „Lunohod-1” veicis 10,5 kilometrus pa Mēness virsmu, nosūtījis uz Zemi 211 panorāmuzņēmumus un 25 000 fotogrāfiju. Pirmajam „Lunohodam” pēc pāris gadiem sekoja otrais – arī visnotaļ sekmīgi.

„Lunahods” atstājis paliekošas pēdas ne tikai Mēness virsmas putekļos, bet arī krievu modernajā prozā. Viktora Peļevina romāna „Omon Ra” centrā ir absurdi grotesks sižets, kurā darbojas militarizētās padomju kosmosa sfēras ierēdņi. Romānā gan izrādās, ka viss ir brutāls propagandas triks, „Lunahodu” dzen uz priekšu nevis saules bateriju enerģija, bet nabaga krievu zaldātiņš, kurš iespundēts konteinerā. Un arī pats „Lunahods” nekur nelido, bet gan tiek nofilmēts tepat uz zemes – Maskavas metro katakombās. Izrādās, arī šādām fantāzijām var iedvesmot šis pagājušā gadsimta otrās puses brīnumrīks.