1839. gada 15. oktobrī Lielbritānijas karaliene Viktorija bildina princi Albertu. Viņu savienību jau no bērnības centās ietekmēt abu cilvēku vecāki, taču pirmajā Alberta viesošanās reizē Londonā, Viktorijai viņš nemaz nepatika. Kas bija šī savienība, mīlestība vai aprēķins?

 

Lielbritānijas karaliene Viktorija ir viena no visu laiku slavenākajām un dižākajām Lielbritānijas valdniecēm. Viņas laikmets tronī bija viens no ilgākajiem monarhijas vēsturē un šobrīd Viktorijas valdīšanu pārspējusi ir tikai karaliene Elizabete II. Viktorijas valdīšana bija tik bagāta panākumiem, ka visu laikmetu sāka saukt viņas vārdā. Bet kā jebkuram cilvēkam, arī monarham ir jāspēj apprecēties.

1836. gadā tika ievadītas runas par jau gadiem ilgi pastāvējušu nodomu saprecināt Viktoriju ar viņas brālēnu Albertu. Alberts bija Saksijas, Koburgas un Gotas princis. Viņa tēvs Leopolds jau sen loloja sapni, ka izdotos dēla savienība ar topošo Lielbritānijas karalieni. Taču kā jau allaž, jauniem cilvēkiem nepatīk, ka viņu vietā izlemj citi.

Tiklīdz pienāca brīdis uz priekšu virzīt Viktorijas laulību jautājumu, tika noorganizēta brālēna vizīte Londonā. Alberts bija ļoti gudrs un pieklājīgs. Viņš lieliski apzinājās, kas ir viņa pienākums un daļēji padarīja pienākuma apziņu par savām vēlmēm. Tāpēc šķiet, princis Alberts pārāk nepārdzīvoja, pieņemdams savu likteni. Viktorija tikmēr bija pretēja rakstura sieviete. Pirmajā tikšanās reizē viņai Alberts nemaz nepatika. Viņa rakstīja savam tēvocim Leopoldam, ka potenciālais līgavainis sirgst ar kuņģa problēmām un vispār šķiet likstu mākts jauneklis. Alberta tēvs nolēma dot topošajam pārim vēl pāris gadus pārdomām un pēc trijiem gadiem, 1839. gada oktobrī, tika noorganizēta vēl viena Alberta vizīte Londonā.

Uz Londonu Alberts atbrauca kopā ar savu brāli. Abi lieliski pavadīja laiku, un arī Viktorija paskatījās uz topošo vīru citādām acīm. Viņa ievēroja, ka Alberts ir ļoti gudrs, viņam ir izteikti smalks un skaists deguns, tāpat viņš bija ļoti plecīgs ar smalku vidukli. Mūžīgi ar apaļām ķermeņa formām cīnījusies Viktorija novērtēja brālēna lielisko izskatu. Tad viņi pavadīja vairākas dienas pastaigās un sarunās, līdz 1839. gada 15. oktobrī Viktorija izteica Albertam bildinājumu.

Lieki piebilst, ka visi priekšstati par romantiku šajā stāstā sabrūk kā kāršu namiņš. Viktorijas bildinājums Albertam bija formāls. Viņa palūdza brālēnu apmeklēt nu jau karalieni un sarunas laikā atklāti pateica, ka Alberts noteikti tāpat nojauš, kāpēc viņa ir lūgusi atnākt uz tikšanos. Viktorija pietiekami ieturēti pajautāja, vai Alberts varētu izrādīt viņai tik lielu cieņu un arī sagādāt tik daudz laimes, kā apprecēt karalieni. Uz to Alberts atbildēja apstiprinoši.

Abu saderināšanās tika izziņota Lielbritānijas parlamentā. Nostāstos tiek minēts, ka šo runu, kas attiecas uz karalienes kāzām, Viktorija parlamenta deputātiem teikusi ar lielu uztraukumu. Parlamentam pret šīm kāzām iebildumu nebija, un jau nākamā gada februārī abi dzēra kāzas. Alberts tiešām bija romantiķis un apbrīnojami pieklājīgs džentlmenis. Visu laiku nepavīdēja ne mazākās šaubas, ka viņš ar lielu cieņu un mīlestības jūtām ir slēdzis arī varas ziņā ļoti izdevīgo savienību ar Viktoriju. Toties ziņa par abu kāzām apskrēja pasauli. Jaunlaulāto kāzu bilde tika izsūtīta uz teju vai visām valstīm, bet Viktorijas un Alberta elegance ietekmēja kāzu tradīcijas. Pirms Viktorijas nebija pieņemts, ka līgavai būtu baltas krāsas kleita. Tāpat Alberta līgavaiņa piespraudes buķete tika kopēta augstākās sabiedrības kāzās. Vēl Viktorija ieviesa tradīciju laulāties ar plīvuru un viņai arī bija kāzu vainags, kurā papildus tika iepīts mirtes zariņš. Mirtes bija valdošās ģimenes simbols. Ja sākumā abu kāzas šķita tikai smalka varas aprēķina savienība, tad pati Viktorija atzina, ka Alberts bija viņas dārgākais eņģelis un lielākā Dieva dāvana. Sākotnēji tik skeptiskā Viktorija bija līdz ausīm iemīlējusies savā līgavainī, un abi kopā nodzīvoja laimīgu laulības dzīvi.