1943. gadā šveiciešu farmācijas kompānijas "Sandoz" ķīmiķis Alberts Hofmans (1906-2008) sintezēja lizergīnskābes dietilamīdu – saīsināti LSD. 16. aprīlī nedaudz šīs vielas nonāca uz doktora pirkstiem un tālāk, acīmredzot, mutē, liekot ķīmiķim nejauši atklāt, ka viņš sintezējis vienu no iedarbīgākajām psihotropajām vielām.

Lizergīnskābes dietilamīds ir organisks savienojums, kas daudz plašāk pazīstams ar savu abreviatūras apzīmējumu LSD. Pirmo reizi šo vielu 1938. gadā ieguva šveiciešu farmācijas kompānijas Sandoz līdzstrādnieks doktors Alberts Hofmans, eksperimentēdams ar dabiskas izcelsmes lizergīnskābes savienojumiem. Taču pagāja vel vairāki gadi, līdz doktors atklāja to īpatnējo LSD iedarbību uz cilvēka psihi, kuru šodien dēvējam par psihodēlisku. Tas notika 1943. gada 16. aprīlī, kad sintezēšanas procesā nedaudz LSD nonāca uz doktora Hofmana pirkstu galiem. Ar to pietika, lai izraisītu iedarbību, kuru pētnieks vēlāk aprakstīja šādi: „Es sajutu pamatīgu nemieru savienojumā ar vieglu reiboni. Mājās atgūlos un ieslīgu visumā tīkamā skurbumam līdzīgā stāvoklī, kam bija raksturīga ārkārtīgi sakāpināta iztēles darbība. Līdzīgi kā sapņojot, ar aizvērtām acīm (dienasgaisma man šķita netīkami žilbinoša), es nepārtrauktā plūsmā skatīju fantastiskas ainas, neparastas formas ar intensīvam, kaleidoskopiskām krāsu spēlēm. Pēc kādām pāris stundām šis stāvoklis pakāpeniski pārgāja.”

Trīs dienas vēlāk doktors Hofmans jau mērķtiecīgi ieņēma 250 mikrogramus LSD – vēlāk atklājās, ka iedarbības slieksnis ir 20 mikrogrami, tātad divpadsmit reizes mazāks daudzums. Apmēram pēc stundas doktors sajuta īpatnējas uztveres izmaiņas, un lūdza savu asistentu pavadīt viņu uz mājām. Kara laika ierobežojumu dēļ autotransports nebija pieejams, un viņi brauca ar divriteņiem – vēlāk viss šis notikums ieguva apzīmējumu „Velosipēda diena”. Jau ceļā Hofmanu pārņēma arvien pieaugošs nemiers un trauksmes izjūta. Tomēr uz mājam izsauktais ārsts nekonstatēja nekādas fiziskā stāvokļa anomālijas, ja neskaita ārkārtīgi paplašinātus redzokļus. Tad baiļu sajūtas doktoru pamazām pameta, dodot vietu jau pazīstamajai tīksmei. Acu priekšā atkal sākās neiedomājami valdzinošas formu un krāsu rotaļas.

Kā rādīja tālākie eksperimenti, LSD, par spīti spēcīgajai psihodēliskajai iedarbībai, praktiski neietekmē organisma fizisko stāvokli. Tas arī neizraisa bioloģisku atkarību, bet, protams, var izraisīt psiholoģisku atkarību no sniegtajām neordinārajām izjūtām. 1947. gadā Sandoz laida LSD tirgū kā psihoterapeitisku līdzekli, un pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tas kļuva arvien populārāks, pie kam pamazām to sāka lietot arī psihiski veseli ļaudis. Psihiatri paši aizrāvās ar LSD sniegtajiem apziņas „ceļojumiem” un aicināja tajos līdzi savus draugus. Radošie ļaudis novērtēja psihotropās vielas iedarbību uz iztēli – LSD piekritēji bija rakstnieki Oldoss Hakslijs un Kens Kīzijs; par īstu LSD guru kļuva Hārvardas universitātes psiholoģijas pasniedzējs Timotijs Līrijs. Un kur tad vēl daudzie LSD cienītāji populārās mūzikas izpildītāju vidē, tai skaitā Pink Floyd, The Rolling Stones, bet – protams – The Beatles, kuru 1967. gada albūms „Seržanta Pepera Vientuļo siržu kluba orķestris” tiek minēts starp spilgtākajiem žanra paraugiem. Taču ap šo pašu laiku sabiedrības konservatīvākajā daļā veidojās stingra opozīcija psihodēlisko līdzekļu brīvai lietošanai. Tā tika uzskatīta par sociāli bīstamu parādību. Nākamajā desmitgadē šī opozīcija ieguva likumiskas aprises, LSD tika pasludināts par narkotiku un aizliegts vispirms Savienotajās Valstīs, vēlāk vairumā arī vairumā citu pasaules valstu.